(Intervija žurnālam "Būvinženieris") Šā gada 1. augustā Būvniecības valsts kontroles biroja (BVKB) direktores amata pienākumus sāka veikt Baiba Vītoliņa, līdzšinējā ilggadējā Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) direktore.
Atgādināsim, ka šā gada 31. maijā darbu BVKB direktores amatā pēc pašas vēlēšanās beidza Svetlana Mjakuškina, kura biroju vadīja kopš 2017. gada 1. augusta. Vasaras izskaņā neilgi pēc stāšanās jaunajā amatā Baiba Vītoliņa iepazīšanās vizītē apmeklēja Latvijas Būvinženieru savienību (LBS), tiekoties ar LBS vadību un pārrunājot nozares problēmas, kā arī ieskicējot turpmākās sadarbības iespējas. Žurnāls Būvinženieris tikās ar Baibu Vītoliņu septembra vidū - pusotru mēnesi pēc stāšanās amatā. Runājām gan par līdzšinējo darba pieredzi, gan par pirmajiem iespaidiem BVKB, arī par sadarbību ar nozari un turpmāko iestādes vadības stratēģiju. Nedaudz - arī par jaunās biroja vadītājas profesionālajiem principiem un uzskatiem.
Gandrīz 20 gadu - no 2005. līdz 2024. gadam - jūs bijāt PTAC vadītāja. Kādas ir jūsu atziņas, atstājot tik ilgus gadus pildītu amatu un pievēršoties jauniem izaicinājumiem?
- Protams, tas nav viegli, ņemot vērā, ka visa mana darba dzīve bijusi cieši saistīta ar patērētāju tiesību aizsardzību, ar atbilstības novērtēšanu, preču drošumu un tamlīdzīgi. Runa nav tikai par vairāk nekā 19 gadiem Patērētāju tiesību aizsardzības centrā -pirms tam desmit gadus strādāju Ekonomikas ministrijas Iekšējā tirgus departamentā. Protams, patērētāju tiesību aizsardzība joprojām ir mana sirdslieta, kas man interesē un patīk.
Taču ir izdarīti grozījumi likumā un noteikts, ka turpmāk vairāk nekā divus piecu gadu termiņus vadīt valsts pārvaldes iestādi nevarēs. Līdz ar to arī saņēmu piedāvājumu uzņemties Būvniecības valsts kontroles biroja vadību, un es piekritu - ņemot vērā arī to, ka funkcijas iestādēm ir līdzīgas - arī PTAC veic uzraudzības funkciju, tostarp uzrauga būvizstrādājumu tirgu. Arī informācijas sistēmas izstrāde man nav sveša, jo pēdējo divu gadu laikā PTAC tika izstrādāta jauna informācijas sistēma - pamatā gan iekšējai darbībai, bet tā ietvēra arī tādu ārēju informācijas sistēmu kā Bīstamo iekārtu reģistrs. Sistēmai būtu jāsāk darboties no nākamā gada.
Varētu pat teikt, ka savā ziņā turpināsit darbu vairāk vai mazāk ierastā režīmā? Nav jau šīs pārmaiņas tik radikālas?
- Protams, pārmaiņas tās noteikti ir, nemāku teikt, radikālas vai ne... Iestādes vadīšanas principi visur ir zināmā mērā līdzīgi. Piemēram, finanšu vadība, procesu vadība utt. - tās ir lietas, kas būtiski neatšķiras -, bet, protams, katrā iestādē ir jāiepazīstas ar tās funkciju specifiku. BVKB ir nopietna būvniecības uzraudzības sadaļa, tāpat arī BVKB atbild par Būvniecības informācijas sistēmas (BIS) un vairāku citu informācijas sistēmu izstrādi un uzturēšanu, kas ietver ļoti plašu pakalpojumu sniegšanu gan iedzīvotājiem, gan būvniecības profesionāļiem.
Kā jūs kopumā vērtējat pirmos divus mēnešus BVKB vadītājas amatā - kādi ir pirmie iespaidi, pirmās atziņas?
- Vispirms vēlos teikt pozitīvus vārdus par iepriekšējo BVKB vadītāju (Svetlana Mjakuškina - red.), kas savulaik bija arī mana kolēģe PTAC. BVKB nopietni uzlaboti daudzi procesi un veikti citi lieli darbi, un, manuprāt, iestāde ir ļoti sakārtota, organizēta. Un te ir ļoti jauks kolektīvs. Cilvēki mani sagaidīja ar lielu atvērtību, par ko varu tikai priecāties un pateikties.
Ja runājam par funkcijām, tad pagaidām BVKB ir arī enerģētikas politikas administrēšanas funkcija - šī politika, jāatzīst, ir diezgan atšķirīga no citām iestādes funkcijām. Kā tagad ir zināms, enerģētikas jomas administrēšanu ir paredzēts nodot Klimata un enerģētikas ministrijai (KEM), un pie tā mēs arī strādājam - lai nodotu to KEM atbildīgajai institūcijai.
Kad šī funkcijas nodošana tiek plānota?
- Mūsu vēlme ir, lai tas nenotiek agrāk par nākamā gada 1. janvāri. Taču vienalga tas ir ļoti ātri, funkciju nodošana prasa ļoti lielu darbu, kas saistīts ar dažādu procesu pārņemšanu, jaunas iestādes struktūras izveidi, darbinieku amatu aprakstu sagatavošanu, finanšu resursu, lietvedības nodošanu utt. Priekšā vēl ir intensīvs darbs.
Kāda būs jūsu BVKB vadības stratēģija -kam un kādiem jautājumiem plānojat veltīt lielāku uzmanību, kāpēc?
- No valsts vadības ir aicinājums visām iestādēm strādāt pie birokrātijas novēršanas, un šis jautājums man vienmēr ir bijis ļoti saistošs. Un es ļoti ceru, ka ikviena iestāde kaut kādā veidā var dot savu artavu, lai birokrātiju censtos mazināt. Ne vienmēr vajadzīgi normatīvo aktu grozījumi vai tamlīdzīgi pasākumi - arī iekšējos procesos ir svarīgi padomāt, lai tie būtu pēc iespējas ērti un lai nebūtu lieku soļu. Tas varētu būt viens no maniem mērķiem - pagaidām gan nevaru paredzēt, cik labi man tas izdosies, jo vēl nav pilnīgas informācijas, kā bijis līdz šim. Bet, kā jau visi palaikam dzirdam, ir atsevišķas problēmas, kaut kas nestrādā un tamlīdzīgi.
Uzskatu, ka mums kā vairāku valsts mēroga informācijas sistēmu attīstītājiem šajā procesā vissvarīgākais ir strādāt ciešā sazobē ar politikas veidotājiem - tas ir, sadarbojoties Ekonomikas ministrijai un nozarei, kas rada pasūtījumu, to, ko mēs vēlamies redzēt sistēmā. Diemžēl Latvijā daudzās jomās ir grūti ar sadarbību, ar komandas garu. Un tas, manuprāt, bieži rada vislielākās problēmas. Tā būtu mana lielā cerība - panākt, lai mums izdotos izveidot tādu komandu, kas domā līdzīgi un strādā vienotam mērķim, tai skaitā arī uzņēmēji.
No vienas puses, protams, saprotu uzņēmējus - viņiem ir pamatdarbs un nav jāstrādā valsts pārvaldei, jo tam nav laika. Līdzīga situācija bija arī manā iepriekšējā darbā, kur izstrādājām iekšējo informācijas sistēmu un mūsu klienti bija departamenti, kas veic dažādas funkcijas. Arī tad bieži no viņu puses bija nostāja - mums nav laika, mums ir pamatdarbs! Skaidrs, ka tam ir nepieciešams papildu laiks, bet nešaubīgi, ka sistēma būs tik laba, cik kvalitatīvs būs pašu ieguldījums tās izstrādē, ideju radīšanā un testēšanā. Tā ir svarīga lieta, ar ko visu laiku ikdienā ir jāstrādā.
BVKB sāka darbu 2014. gada 1. oktobrī - tātad šoruden birojam jau desmit gadu. Kā jūs kā jaunā vadītāja īsumā novērtētu šos pirmos desmit BVKB gadus - kas ir nozīmīgākais, kas šai laikposmā paveikts?
- Sīkās detaļās uzreiz nevarēšu sniegt savu vērtējumu, bet es labi atceros to laiku, kad likvidēja Valsts būvinspekciju, un uzskatu, ka BVKB izveidošana visādā ziņā bija ļoti nozīmīgs un pareizs solis, ņemot vērā vienu no svarīgiem iemesliem, kāpēc savulaik tika nolemts dibināt šo institūciju - Zolitūdes traģēdiju.
Redzot šo institūciju tagad, varu teikt, ka procesi ir ļoti sakārtoti, ir ieviesta kvalitātes vadības sistēma, nepārtraukti tiek domāts par mūsdienīgiem risinājumiem, daudzi procesi tiek veikti arī būvniecības kontroles uzlabošanai. Droši vien galvenais sasniegums ir Būvniecības informācijas sistēmas izveide un palaišana tautās, panākot, ka tā ir kļuvusi par neizbēgamu būvniecības procesa elementu. Lai arī kādreiz var nepatikt, kā šai sistēmā tā vai cita lieta strādā, tomēr produkts ir unikāls - ar to vien, cik daudz procesu un iesaistīto pušu aptver! Varu tikai apbrīnot iepriekšējo vadītāju, ka viņa ir to novedusi līdz esošajam rezultātam.
Paralēli BIS un citu informācijas sistēmu attīstīšanai BVKB šajos gados ir sācis veikt vairākas jaunas funkcijas - tie ir gan naftas rezervju iepirkumi, gan energoefektivitātes jautājumu administrēšana un citas enerģētikas politikas funkcijas, kuras gan, kā jau minēju, drīz tiks nodotas KEM pārziņā. Tas pats ir saistībā ar OIK atļaujām - milzīgs darbs tika izdarīts, lai sāktu uzraudzīt izsniegtās atļaujas un pārliecinātos, kas tiek vai netiek veikts. Diezgan daudz nozīmīgu funkciju šai laikā ir apgūts.
Jūs minējāt Valsts būvinspekcijas likvidēšanu. Nozarē, atminos, tolaik bija karstas diskusijas par šo tematu - vieni likvidāciju atbalstīja, bet laikam jau vairākums nozares cilvēku bija kategoriski pret inspekcijas likvidāciju. Un diemžēl bija jānotiek nelaimei, lai saprastu, ka šī kontroles institūcija tomēr ir nepieciešama...
- Droši vien nevar apgalvot, ka nelaime notika tāpēc, ka nebija institūcijas. Manuprāt, šādas lietas notiek tāpēc, ka ilgstoši ir kultivēta tāda kā bezatbildība, ne jau institūcija to novērš.
BVKB ir veltījis lielus resursus būvinspektoru informēšanai, vienotas politikas veidošanai, un ir ļoti nozīmīgi, lai būvinspektori ne tikai BVKB, bet arī pašvaldībās būtu gudri, zinoši, prasīgi.
Nelaimes notiek ne tikai Latvijā. Nesen medijos bija ziņa par Drēzdenē sabrukušo tiltu, kas nesen bija atjaunots - mēs neviens neesam pasargāti no šādiem notikumiem. Protams, ir jāvērtē, kādi ir iemesli, kāpēc kas tāds ir noticis.
Mēs sākām runāt par birokrātiju - es ar to nebiju domājusi, ka BVKB ir birokrātiska iestāde. Runa ir par to, ka ir svarīgi atbrīvoties no prasībām, kas, iespējams, ir liekas un nedod rezultātu. Un arī, īstenojot uzraudzību, pareizi ir skatīties pēc būtības, nevis principiāli uzstāt uz nebūtisku trūkumu tūlītēju novēršanu.
Veidojot jaunu politiku, to ir svarīgi ieviest no A līdz Z, un tad, raugoties, kā tā strādā realitātē, veikt nepieciešamās korekcijas. Ir labi vispirms konsultēt, bet dažkārt ar to nepietiek, jo cilvēka dabā ir šķēršļus apiet. Tad vajag stingru roku un plānu B jeb risinājumu, lai novērstu vēlmi normatīvo aktu pārkāpt.
Un pārkāpšanas vēlme ir mazinājusies? Kāda ir tendence?
- Manuprāt, būvniecībā nav daudz tādu procesu, kas izceltos ar nepieciešamību sodīt. Drīzāk jādomā, kā kaut kādās jomās efektīvi panākt, lai prasības tiek izpildītas.
Viens no piemēriem - būvniecības veicējiem ir jāreģistrējas būvkomersantu reģistrā. Bet tur nebūt nav reģistrējušies visi uzņēmumi, kas piedalās būvniecībā. Un iespējas ar stingrāku roku panākt, lai visi reģistrētos un izpildītu šo savu pienākumu, ir diezgan ierobežotas.
Bieži minēta problēma ir kvalificētu speciālistu, būvinspektoru trūkums pašvaldību būvvaldēs, kas būtiski ietekmē būvvalžu darbu un palielina slodzi esošajiem darbiniekiem. Vai BVKB arī ir jāsaskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem -ar speciālistu, ekspertu trūkumu?
- Domāju, ka tā ir visur. Būvinspektoriem jābūt sertificētiem būvspeciālistiem, kā arī papildus tam jāapgūst specifiskas zināšanas. Darbaroku trūkums tiešām ir problēma - mums arī ir vairākas neaizpildītas štata vietas, cilvēkus atrast ir grūti. Uzraudzības darbs kopumā nav vienkāršs, atbildība ir liela. Un atalgojums arī, protams, valsts pārvaldē nav tas konkurētspējīgākais.
Vai pastāv mehānismi, kā situāciju uzlabot? Piemēram, pagājušajā mēnesī jūsu un Būvinženieru savienības vadības tikšanās laikā no inženieru puses izskanēja rosinājums, drīzāk pat jautājums, kāpēc gan šajos procesos aktīvāk neiesaistīt nozares studentus.
- Jā, uzskatu, ka ideja piesaistīt studentus ir ļoti laba. BVKB kādam, iespējams, var piedāvāt praksi, ja mūsu darbinieki savā darba laikā var un grib strādāt ar jaunajiem speciālistiem, jo tas tomēr ir brīvprātīgs papildu darbs. Iespēju robežās sadarbojamies ar Latvijas augstskolām, lasām vieslekcijas.
BVKB katru gadu jauniešiem rīko atvērto durvju dienas, uz kurām viņi ļoti labprāt nāk - ne vienmēr visus gribētājus iespējams uzņemt! Interesi par biroja darbu jūtam arī izstādē Māja.
Es pati vienmēr esmu uzskatījusi, ka valsts pārvaldē, lai arī te varbūt ir mazāks atalgojums, strādāt ir interesanti. Ar plašāku skatu var paskatīties uz dažādām lietām, daudz var ietekmēt - darīt pasauli labāku, palīdzēt cilvēkiem!
Diemžēl ar jauno paaudzi ir viena problēma - valsts pārvaldei ir grūti konkurēt ar privāto biznesu. Piemēram, PTAC mums bija dienas, kad studenti varēja onlainā iepazīties ar iestādes darbu, bet mūs izkonkurēja lielie IT vai telekomunikāciju uzņēmumi, jo viņi praktikantiem un studentiem arī par vienkāršiem darbiem varēja maksāt.
Valsts pārvaldē - vismaz manā līdzšinējā pieredzē - ir visai maz vienkāršu darbu, bet tādu, par kuriem praktikantam varētu maksāt, nav nemaz. Tas varbūt arī ir viens no iemesliem, kāpēc mums ir grūtāk piesaistīt jaunus cilvēkus. Gandrīz visas mūsu funkcijas ir ierēdņu funkcijas, tāpēc ir nepieciešami tikai cilvēki, kas ir jau pabeiguši mācības un ieguvuši augstāko izglītību.
Ik pa laikam valsts pārvaldē sāk runāt par mehānismiem, kā cilvēkus piesaistīt, un ceru, ka ar laiku tiks radītas iespējas uz laiku pieņemt darbā neierēdņus un kaut nelielu naudu viņiem maksāt. Jaunieši bez samaksas negrib strādāt, un tas ir saprotami.
Kā jūs uzskatāt, vai pašreizējais būvniecības pārraudzības un kontroles modelis valstī ir optimāls - kad pastāv BVKB un pastāv būvvaldes, katra puse ar savu atšķirīgu atbildības jomu un līmeni?
- Ir grūti uzreiz sniegt konkrētu slēdzienu šai jautājumā. No vienas puses, ja skatāmies ļoti virspusēji, gribētos piekrist - iespējams, ir mazliet dīvaini, ka valsts birojs - BVKB - nav galvenais saimnieks būvniecībā. Bet es arī saprotu, kāpēc tas tā ir - pašvaldībām ir nozīmīga loma savu teritoriju attīstībā, turklāt, lai BVKB spētu pārraudzīt visu Latvijas būvvalžu darbu, būtu nepieciešami ļoti lieli resursi.
Mēs redzam, ka arī sabiedrība ne vienmēr šo struktūru saprot, cilvēki raksta un vēlas sagaidīt no BVKB rīcību jomās, kas ir citu institūciju kompetencē. Uzraudzības sistēmas var veidot dažādi, bet galvenais ir sasniegt izvirzītos mērķus. Protams, jāsaprot arī tas, ka mēs esam maza valsts un nevaram atļauties valsts pārvaldē nodarbināt pārāk daudz cilvēku.
Varbūt sabiedrība ir aktīvāk jāinformē? Bieži ir vērojama neizpratne, kurā brīdī sākas būvvaldes un kurā brīdī BVKB atbildība...
- Pieļauju, ka cilvēkiem Latvijā attiecībā uz būvniecību - un arī citām jomām - ir raksturīga vēlme, lai kāds cits viņu vietā atrisina visas problēmas, kas it kā ir ļoti saprotami. Atceros, PTAC laikā tāpat bija ar apsaimniekošanas jautājumiem - tie cilvēkiem ir ļoti sāpīgi, bet nav atrisināmi valsts pārvaldes kārtībā, jo liela daļa problēmu izaug no cilvēku dažādām vēlmēm un atšķirīgas sapratnes par to, ko viņi vēlas no savām mājām. Un, iespējams, šajā jomā tas ir līdzīgi - mēs nevaram palīdzēt cilvēkam, ja kaimiņš viņam dārzā kaut ko nelikumīgi ir iebūvējis! Tas vienkārši nav iespējams, jo tad valsts pārvalde būtu vēl daudz lielāka nekā tagad. Tomēr mūsu uzdevums ir iedot cilvēkiem rīkus, ar ko strādāt.
Vai var teikt, ka starp BVKB un būvvaldēm ir veidojusies saskaņota un produktīva sadarbība, vai tomēr te vēl ir daudz darāmā? Varbūt perspektīvā BVKB tomēr varētu kļūt tāda kā pārraudzības iestāde pār būvvaldēm?
- Esošajos normatīvajos aktos nekas tāds nav paredzēts. Ir noteikts pienākums sniegt metodisku palīdzību saistībā ar būvdarbu kontroli un būvju pieņemšanu ekspluatācijā. Es uzskatu, ka šis pienākums arī būtu jāstiprina. Arī PTAC laikā redzēju, ka pastāv problēma - sapratne par būvizstrādājumiem un izvirzītajām prasībām pašvaldību būvvaldēs ir nepietiekama. Nav noliedzams, ka tas ir ļoti sarežģīts regulējums un prasa daudz zināšanu.
BVKB jau vairākus gadus regulāri rīko būvvalžu sanāksmes - vismaz divreiz gadā - un aicina piedalīties visas Latvijas būvvaldēs. Tā kā Latvijā šī ir gandrīz vai vienīgā platforma, kur būvvaldēm satikties un pārrunāt kopīgās aktualitātes, kā arī gūt noderīgu informāciju, šīs sanāksmes ir labi apmeklētas. Pēc tām BVKB rīko aptaujas, lai noskaidrotu būvvalžu pārstāvju vēlmes nākamajām tikšanās reizēm.
BVKB pārziņā ir arī būvekspertu sertifikācijas un uzraudzības joma, respektīvi, BVKB veic kompetences novērtēšanu būvspeciālistu būvekspertīzes specialitātē. Attiecīgi no nozares puses ir izskanējis viedoklis, ka būtu tikai loģiski, ja būvspeciālistu kompetences novērtēšana tomēr būtu vienās rokās. Piemēram, Latvijas Būvinženieru savienības Būvspeciālistu sertifikācijas institūcija (BSSI), kas jau ilgus gadus veic būvspeciālistu sertifikāciju visās citās jomās pēc Ekonomikas ministrijas deleģējuma. Kāds ir jūsu viedoklis šai jautājumā?
- Pēc Zolitūdes traģēdijas BVKB tika izveidots kā iestāde, kas primāri uzrauga būves drošumu, kas ir cieši saistīts ar mehānisko stiprību un stabilitāti. LBS sertificē ēku projektētājus, savukārt BVKB - ekspertus, kas pārbauda būvprojektu atbilstību prasībām. Ekspertiem ir ne tikai jābūt sertificētiem būvspeciālistiem, bet arī jānokārto papildu sertifikācija, turklāt attiecībā uz viņiem ir izvirzītas augstākas prakses prasības - arī to uzrauga BVKB.
Ekspertīze ir nozīmīga funkcija, un jābūt pārliecībai, ka šo funkciju neveic kurš katrs.
Minējāt, ka BVKB pārziņā vairs nebūs enerģētikas jomas. Kas ar to mainīsies BVKB darbībā?
- Mums ar to tiek noņemts noteikts skaits štata vietu, kas bija paredzētas enerģētikas mērķiem. Līdz ar to būsim institūcija ar mazāk funkcijām. BVKB saglabājas enerģētikas informācijas sistēmu attīstītāja loma.
Būvniecības informācijas sistēma (BIS) ir izpelnījusies gana daudz kritikas no nozares cilvēkiem - kā lietotājam ne pārāk draudzīga tīri no lietošanas, pārskatāmības, ērtuma viedokļa. Lai arī kopumā BIS ir nepieciešams un lielisks rīks, tomēr ik pa laikam izlec dažādi trūkumi. Kāds ir jūsu skatījums, vai un kādas pārmaiņas jūsu vadībā BIS ir gaidāmas? Kāda būs jūsu stratēģija sistēmas tālākā izstrādē, pilnveidē, attīstībā?
- Protams, turpināsim BIS attīstīt. Es nevaru atbildēt, kāpēc lietotājiem sistēmā ir radušās dažādas problēmas, iemesli var būt dažādi. Piemēram, redzu, kā reizēm notiek saziņa starp iestādēm un citām iesaistītajām pusēm, kad top normatīvais akts, kad notiek programmēšana... Reizēm normatīvajā aktā pieņem kaut ko, kas neattaisno iesaistīto pušu gaidas. Viens gaida, kad otrs pateiks priekšā, kā vajag rakstīt normatīvajā aktā, bet otrs gaida un saka - es programmēšu tā, kā tu pateiksi! Šajā procesā ir iesaistītas tik daudzas puses, ka vispār ir apbrīnojami, ka tā sistēma strādā. (Smejas.) Ir ļoti svarīgi, lai cilvēki nevis karotu cits ar citu, bet gan strādātu vienotam mērķim, uz ko tiekties. Lai mēs tiešām saprastu, ka cits citam cenšamies palīdzēt - mēs izstrādājam normatīvos aktus, un komersanti mums iedod zināšanas par to, kā viņiem trūkst. Skaidrs, ka tas nenotiek tā, ka viens pasaka - man nepatīk, ka šī poga ir šeit, un tāpēc nākamnedēļ tā būs citā vietā. Varbūt kādreiz arī kāda pamatota vajadzība nav risināma tik ātri, cik gribētos, jo, iespējams, tā prasa dziļākas pārmaiņas programmēšanā. Arī, izstrādājot PTAC iekšējo sistēmu, bijušas dažādas grūtības: ir lietas, kuras, kā mēs iedomājamies, sistēma izdarīs dabiski, bet tai vajag algoritmu, lai tā notiktu. Un tas parasti nav vienkārši - cilvēkam arī ir jāstrādā, jāiedod noteikti klasifikatori u. tml. Attiecīgajiem speciālistiem ir daudz darba jāiegulda, lai sistēma būtu laba. Sarežģījumus var radīt tieši apstāklis, ka pakalpojuma saņēmējs ir ārpus iestādes.
Katrā ziņā tomēr jūtams, ka domu apmaiņa šai jautājumā pastāv, informācija un viedokļi abpusēji tiek nodoti, un tas ir uz labu...
- Ikvienā sistēmā iespējams kļūdas vai lietas, kas nepatīk, identificēt. Tad tās tiek apkopotas, ik pa laikam pārskatītas, attiecīgi sarindotas prioritārā kārtībā. Process notiek, jautājums ir tikai par to, cik mēs visi ieguldām stāstu tapšanas procesā, kad lietas jau aiziet uz programmēšanu.
Ja runājam par BIS, cilvēki reizēm saka, ka sistēma ir slikti izveidota, tur vēl vajadzīgs tas, tas un tas. Protams, var būt runa par lietojamības ērtumu, attiecīgo pogu vienā vai otrā pusē, bet par to patiesībā ir ļoti maz pārmetumu - vairāk ir par to, ka pats process ir pārāk sarežģīts, bet tas saistīts ar būvniecībā nepieciešamo saskaņojumu, atļauju, iesniegumu gatavošanu un apriti, visu veicamo darbību sarežģītību un dažādību.
BIS ir izstrādāta pēc AGILE projektu vadības metodes, to attīstot pa posmiem un iesaistot visus sistēmas lietotājus. Potenciālie BIS lietotāji tiek aicināti piedalīties darba grupās, taču atsaucība ne vienmēr ir liela. Tāpēc tad, ja kāds skaļi pauž neapmierinātību, ka BIS viss ir slikti, mēs vaicājam - vai jūs piedalījāties kādā no darba grupām, uz kurām jūs aicinājām? Un tad parasti ir klusums.
Tas ir tāds apburtais loks. Protams, mēs arī saprotam, ka uzņēmēji ir aizņemti pamatdarbā. Bet ar normatīvajiem aktiem tā ir - politikas veidotāji ne vienmēr var detaļās pārzināt attiecīgos jautājumus. Bieži vien viņiem arī neiedod visu informāciju, ir citi darbi, pēc tam vēl kaut kas notiek saskaņošanas procesā... Tas nav vienkārši. Visa pamatā ir kopējs darbs, un labam rezultātam ir svarīga laba sadarbība.
Kā jūs vērtējat BVKB līdzšinējo sadarbību ar būvniecības nozares iestādēm, organizācijām, arī nevalstiskajām institūcijām? Kā šo sadarbību veidosiet un attīstīsiet turpmāk?
- Man pagaidām bijušas tikai iepazīšanās vizītes ar atsevišķām organizācijām, dažādi kreņķi ir izteikti, bet, manuprāt, nav ļoti kritisku problēmu. Kā jau minēju, mēs vienmēr aicinām nozares piedalīties. Dažkārt to pārstāvjiem nav laika, un pēc tam skan pārmetumi, ka nav kaut kas izdarīts. Bet nekad nav bijis tā, ka mēs neaicinātu vai liegtu kādam iespēju piedalīties darba grupās, jo, kā jau teicu, nav cita ceļa kā tikai pašiem ieguldīt laiku un darbu procesu sakārtošanā.
Kādas perspektīvas saskatāt turpmākajā sadarbībā ar Latvijas Būvinženieru savienību? Kāds ir stratēģiskais mērķis sadarbībai ar LBS?
- Visās savās darbavietās vienmēr esmu atbalstījusi sadarbību ar iesaistītajām pusēm, uzskatu, ka tas ir viens no labas valsts pārvaldes stūrakmeņiem - saprast nozares vajadzības, trūkumus un būt ar nozari uz viena viļņa. Parasti jau tā arī ir. Labajiem komersantiem interesē, lai sliktos soda, un kopumā tās intereses ir līdzīgas. Un arī komersantiem kādreiz vajag dabūt pa biksēm. (Smejas.)
Svarīgi ir sadarboties, panākt, lai problēmas būtu zināmas un saprotamas, jo es pati nevaru tās izdomāt. Ir būtiski, lai nozare informē par lietām, kas tai ir svarīgas. Protams, nav vienkārši, un arī nevajag visus jautājumus uzreiz risināt, bet uzskatu, ka ikvienu lietu ir svarīgi izpētīt no visām pusēm, lai izprastu tās būtību, un tikai tad pieņemt lēmumu. Vajag visiem kopīgi rūpīgi izsvērt, kāds ir pareizais risinājums, un tad darīt.
Būvinženieri ir gatavi sadarboties un diskutēt, par to šaubu nav.
- Mēs priecājamies par to un esam pateicīgi visiem cilvēkiem, kas piedalās mūsu darba grupās, tas ir svarīgi.
Kā jūs raksturotu sevi kā ierēdni, vadītāju, profesionāli?
- Es esmu cilvēks, kam ir svarīgi saprast saturu, ar ko es strādāju. Noteikti neesmu tāda vadītāja, kas ātri deleģē uzdevumus. Man ir svarīgi izprast lietas, ko es daru, svarīgi, lai būtu interesanti. Uzskatu, ka viena no galvenajām iestādes vadītāja lomām ir atbalstīt savus darbiniekus, nevis izriktēt viņus un mācīt, kā dzīvot. Īstenībā jau darbinieki zina labāk lielāko daļu no lietām šai jomā, bet mans uzdevums ir darīt to, ko es varu, un rūpēties, lai darbinieki labāk var veikt savas funkcijas. Uzskatu, ka esmu diezgan demokrātiska vadītāja, man patīk cilvēki apkārt, patīk, ja ar mani pastrīdas, jo strīdos dzimst patiesība. Mana līdzšinējā sadarbības pieredze ar darbiniekiem dažādās nozarēs rāda, ka pat, ja reizēm sarunu sākam kā ienaidnieki un mums ir stipri atšķirīgi viedokļi, 90 % gadījumu varam iziet no sarunas ar tādu risinājumu, kas der abiem - un īstenībā tas varbūt pat ir labāks nekā sākotnēji plānotais.
Kādas savas profesionālās īpašības, prasmes jūs novērtējat visaugstāk? Un pie kā vēl jāpiestrādā, kā vēl pietrūkst?
- Esmu atbildīga, iedziļinos lietās, ko daru, un man nepatīk darīt lietas, ko es nesaprotu. Piemēram, ja es kaut ko daru finansēs, tad es arī saprotu, ko tieši.
Pie kā vēl jāpiestrādā? Iespējams, dažreiz neesmu pietiekami stingra, ļauju cilvēkiem pārāk daudz iet dažādos virzienos.
Kādi ir jūsu profesionālie principi, kurus nekad un neparko nepārkāpsiet?
- Varbūt tāpēc, ka pēc horoskopa esmu Svari, man ļoti svarīgs ir taisnīgums. Iepriekšējā darbavietā - PTAC - tā bija arī iestādes pamata būtība: sasniegt taisnīgumu starp divām pusēm, starp uzņēmēju un patērētāju. Pieņemu, ka arī BVKB tas ir gana svarīgi. Tā, manuprāt, ir viena no manām vērtībām - taisnīgums. Tam arī domāta valsts pārvalde - lai sasniegtu taisnīgu risinājumu jebkurai situācijai.
Ikvienai iestādei svarīga ir sadarbība -gan ar citām pusēm, par ko jau runājām, gan arī darbiniekiem. Ik pa laikam, sevišķi valsts pārvaldē, gadās dzirdēt - tas nav manā kompetencē, tas nav manā amata aprakstā, un, ja kāds ir vainīgs, tad vienmēr tas ir otrs departaments u. tml. Tāpēc arī iepriekšējā iestādē, izstrādājot darba stratēģiju, es vienmēr uzsvēru, ka bez vārda sadarbība es to neparakstīšu. Man ir svarīgi nodot darbiniekiem ziņu, ka sadarbība ir pamatlieta - tu nedrīksti pukstēt uz otru, tev ar viņu ir jāsadarbojas! Ir jāmeklē risinājumi, kā kopā panākt rezultātu.
Kas, jūsuprāt, ir jūsu lielākais profesionālais panākums, sasniegums, ar ko labprāt lepojaties? Kas no paveiktā un sasniegtā devis vislielāko gandarījumu?
- Tas, protams, ir mans darbs PTAC! Kad es sāku tur strādāt, institūcijai bija seši gadi. Tobrīd PTAC lielākoties skatīja patērētāju individuālās sūdzības, pārsvarā par produktu kvalitāti, un veica ļoti vienkāršotas pārbaudes tirdzniecībā - vai ir marķējums, vai pareizi norādīts svars u. tml. Šo institūciju es pilnībā pārveidoju no vecā tipa organizācijas par to, kāda tā ir tagad. Paralēli izstrādājām visus normatīvos aktus, kas bija nepieciešami, lai ieviestu Eiropas Savienības regulējumu, un, manuprāt, tie patērētāju tiesību jomā ir devuši milzīgus ieguvumus Latvijas iedzīvotājiem. Līdz ar jaunu normatīvo aktu ieviešanu faktiski notika arī domāšanas maiņa.
PTAC, manuprāt, bija pirmā valsts iestāde, kas ieviesa konsultē vispirms līdzīgu principu - tai laikā tas gan tā netika saukts. Atceros, ka ilgstoši pārliecināju iesaistītās puses, ka ir jāmaina filozofija atbildēt uz katru patērētāja iesniegumu un veikt pārbaudi katrā lietā -daudz svarīgāk ir, lai var risināt kolektīvas problēmas, jo tikai tādā veidā tu vari veltīt resursus svarīgākajam. Ja ej un strādā pēc katra klienta individuāla iesnieguma, tad tā vari turpināt mūžīgi, nesasniedzot nekādu kopējo rezultātu. Tāpat mēs ieviesām principu, ka nevis sodām un izmantojam Administratīvo pārkāpumu kodeksu, bet vispirms ļaujam novērst pārkāpumu - tas patērētājam ir daudz svarīgāk nekā sodīšana. Man tiešām ir lepnums par PTAC. Protams, bija arī savi mīnusi un grūtības, bet kopumā varu teikt tikai labāko - PTAC ir brīnišķīgs kolektīvs, uz rezultātu un palīdzēšanu cilvēkiem vērsti darbinieki, kuriem darbs tiešām patīk. Jā, PTAC ir mans lepnums!
Nebija žēl šķirties?
- Protams, ļoti žēl. Tas ir mans bērniņš. 19 gadu viņam. Bet šeit man ir iespēja turpināt. Te jau būs pusaudzis. (Smejas.)
Kas jūs aizrauj, interesē, ko vislabprātāk darāt no darba pienākumiem brīvos brīžos?
- Man patīk kārtīgi izkustēties - sportoju, nodarbojos ar jogu, dažādiem vingrojumiem. Ļoti patīk staigāt. Pandēmijas laikā gribēju vairāk staigāt, un vīrs izdomāja - lai staigāšana būtu interesantāka, vajag sunīti. Paņēmām taksīti. Un tagad es staigāju divreiz mazāk nekā pirms tam, jo taksītis ir taksītis. (Smejas.) Suns ir ziņkārīgs, tam viss jāizpēta, taksītis ir paslinks un reizēm burtiski jāvelk. Mēs smejamies, ka pastaigājoties turpceļā es to velku, bet atpakaļ suns velk mani. Man patīk arī dejot, aktīvi dzīvot. Tuva ir jūra, daba!
- Intervija publicēta: 22.10.2024.
- Teksts: Uldis Andersons, "Būvinženieris"