Elektroenerģijas ražošana obligātā iepirkuma ietvaros

Atziņas par normatīvajā aktā ietvertā termiņa ievērošanu, lai iegūtu tiesības uz elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes samazinājumu par patērēto elektroenerģiju, tiek vērtētas lietā Nr. A420256420, SKA-66/2024.

Īss apstākļu izklāsts.

Pieteicēja 2019.gada 5.aprīlī vērsās Ekonomikas ministrijā ar iesniegumu, lai iegūtu tiesības uz elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes samazinājumu par 2017.gadā patērēto elektroenerģiju.  Tā kā pieteicēja ministrijā ar iesniegumu vērsusies 2019.gadā, ministrija secināja, ka pieteicējai nav piešķirams obligātā iepirkuma komponentes samazinājums par 2017.gadu. Pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Ministru kabineta 2015.gada 14.jūlija noteikumos Nr.395 „Kārtība, kādā energoietilpīgi apstrādes rūpniecības uzņēmumi iegūst tiesības uz samazinātu līdzdalību obligātā iepirkuma komponentes maksājumam” (MK not.Nr.395) nebija tiesību normas, kas būtu formulēta tādējādi, ka komersants var pieteikties obligātā iepirkuma komponentes samazinājumam līdz noteiktam datumam. Tomēr tas nenozīmē, ka noteikumi vispār neparedzēja termiņu, kādā komersantiem bija tiesības pretendēt uz obligātā iepirkuma komponentes samazinājumu.

No minēto noteikumu normām izriet, ka obligātā iepirkuma komponentes samazinājumu bija paredzēts piemērot par iepriekšējo kalendāra gadu. Tas nozīmē arī to, ka samazinājums nebija piemērojams par vienu vai vairākiem gadiem, kas bija senāk, pirms esošā gada. No tā izriet arī termiņš, kādā personai, ja tā vēlējās pretendēt uz šādu samazinājumu, jāiesniedz iesniegums atbildīgajā iestādē. Proti, ir secināms, ka MK not.Nr.395 normas laika ziņā ierobežoja komersantu tiesības un obligātā iepirkuma komponentes samazinājumu. 

Šāds ierobežojums nesamērīgi neierobežo komersantu tiesības vai tiesiskās intereses, jo laika posms, kādā komersanti varēja pieteikties obligātā iepirkuma komponentes samazinājumam, bija gads. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai komersants pagūtu pienācīgi izvērtēt savu atbilstību obligātā iepirkuma komponentes samazinājuma saņemšanai un iesniegt ministrijā nepieciešamos dokumentus.

Atziņas par atcelto Ekonomikas ministrijas lēmumu, ar kuru pieteicējai piešķirtas tiesības pārdot elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, un noteikts pienākums atmaksāt visu valsts atbalstu par elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros (Senāta  2024.gada 22.februāra senāta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. A420265421, SKA-231/2024. Kasācijas instances nolēmums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams [ECLI:LV:AT:2024:0222.A420265421.12.L].).

Īss apstākļu izklāsts.

Birojs atcēla lēmumu, ar kuru pieteicējai piešķirtas tiesības pārdot elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, nosakot pienākumu atmaksāt visu valsts atbalstu, jo pieteicējas elektrostacijas pārbaudes rezultātā konstatēts, ka pieteicējas elektrostacijā uzstādīts neatbilstošs saražotās elektroenerģijas uzskaites skaitītājs, kā arī

kurināmā uzskaites mēraparāti neatbilst metroloģiskajām prasībām (nav verificēti). Pieteicēja iebilda pret šo lēmumu, jo uzskatīja, ka Birojam nav kompetences konstatēt minēto pārkāpumu, jo šāda kompetence ir piešķirta tikai Patērētāju tiesību aizsardzības centram. Pieteicējas ieskatā Birojs ir pieļāvis būtisku procesuālo termiņu pārkāpumu attiecībā uz Biroja lēmuma pieņemšanu, kā arī elektrostacijā ieviestā sistēma un metodika patērētā kurināmā uzskaitei ir tikusi atzīta par atbilstošu valsts atbalsta – obligātā iepirkuma – vajadzībām kopš stacijas nodošanas ekspluatācijā. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas pārbaudes un trešās personas pārbaudes ietvaros attiecīgo iestāžu pārstāvjiem nav radušās šaubas par skaitītāja mērījumu precizitāti.

Apgabaltiesa spriedumā secināja, ka birojs pamatoti konstatējis neatbilstības pieteicējas elektrostacijas integrētajiem svariem un elektroenerģijas mēraparātam, un tas atbilstoši Ministru kabineta 2020.gada 2.septembra noteikumu Nr.561 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, uzraudzību un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (turpmāk – noteikumi Nr.561) 48.5.apakšpunktam ir pamats atļaujas atcelšanai. Apgabaltiesa neatzina par pamatotu pieteicējas dažādos aspektos kā primāro izvirzīto apgalvojumu, ka Birojam ar normatīvajiem aktiem nav noteikta kompetence konstatēt tādu mērīšanas līdzekļu nelikumīgu lietošanu, kas pakļauti metroloģiskajai kontrolei, bet šāda kompetence ir piešķirta tikai Patērētāju tiesību aizsardzības centram (Centrs).

Attiecībā uz minēto apgabaltiesa norāda, ka atbilstoši attiecīgajam normatīvajam regulējumam, elektroenerģijas ražotāju darbības uzraudzību un kontroli organizē Birojs. Elektrostaciju pārbaudei Birojs var pieaicināt dažādu jomu ekspertus, un jautājumā par elektrostaciju un koģenerācijas staciju aprīkojumu ar uzskaites mēraparātiem tas var būt Centrs. Taču, izvērtējot Centra kompetenci un pilnvaras, apgabaltiesa secina, ka Centra pieaicināšana pārbaudēs ir būtiska tajos gadījumos, ja nepieciešams izvērtēt, vai komersants pareizi izpilda mērīšanas procesu, vai komersanta izmantotais  mērīšanas līdzeklis ir precīzs, un šāda kontrole var notikt arī tad, ja attiecīgais mērīšanas līdzeklis ir pienācīgi verificēts un kalibrēts. Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst par nepamatotu pieteicējas viedokli, ka Centra nepieaicināšana Biroja veiktajā pārbaudē pati par sevi var būt pamats pārsūdzētā lēmuma atcelšanai.

Papildus senatoru kolēģija vērsa pieteicējas uzmanību, ka konkrētais valsts atbalsta veids – tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros – ir īpaša priekšrocība, kas piešķirama tikai tad, ja izpildās tiesību normās noteiktie priekšnoteikumi atbalsta saņemšanai. Ievērojot, ka elektroenerģijas ražotājam ir pienākums pierādīt, ka tas, saņemot valsts atbalstu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktās prasības atbalsta saņemšanai, kā arī komerciālajai videi piemītošo rūpību un piesardzību, no komersantiem, kuri ieguvuši šīs īpašās tiesības pārdot elektroenerģiju dārgāk par tirgus cenu, būtu sagaidāms, tie seko līdzi izmaiņām to darbības jomu regulējošajos normatīvajos aktos, kā arī izrāda interesi par to, kā izmaiņas varētu ietekmēt to darbību (sal. Senāta 2022.gada 31.augusta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA100/2022, ECLI:LV:AT:2022:0831.A420266717.15.L, 3.punkts).   

Atziņas par atcelto Ekonomikas ministrijas lēmumu, ar kuru pieteicējai piešķirtas tiesības pārdot elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, un noteikts pienākums atmaksāt visu valsts atbalstu par elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros. (AT Senāta Administratīvo lietu departamenta 2024.gada 13.marta senāta rīcības sēdes lēmums lietā Nr. A420252321, SKA-470/2024)

Īss apstākļu izklāsts.

Birojs konstatēja, ka pieteicēja ir pārkāpusi Ministru kabineta 2020.gada 2.septembra noteikumu Nr.560 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību” (redakcijā, kas bija spēkā pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas laikā) 21., 22., 24., 25., 26. un 72.punktā noteiktās prasības un Elektroenerģijas tirgus likuma 30.panta 1.¹daļā noteikto prasību pārdot obligātajā iepirkumā tikai to saražotās elektroenerģijas pārpalikumu, kas atlicis pēc elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas vajadzībām.  Tāpēc birojs atcēla pieteicējai piešķirtās tiesības pārdot biomasas elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī noteica pienākumu atmaksāt visu valsts atbalstu par elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros no 2021.gada 1.marta.

Pieteicēja pārsūdzēja Biroja lēmumu, jo atsaucoties uz tiesiskās paļāvības principu, pieteicējas ieskatā divu gadu laikā kontrolējošajai institūcijai nebija nekādu iebildumu par strīdus sūkņu neietveršanu elektrostacijas darbību nodrošinošo iekārtu skaitā. Pieteicēja tostarp norāda, ka strīdus sūkņi nodrošina siltumenerģijas tālāku pārvadi un efektīvāku tās izmantošanu, bet nav iesaistīti elektrostacijas darbības nodrošināšanā, tai skaitā siltumenerģijas nodošanā, jo sākotnēji elektrostacija darbojās bez šiem sūkņiem, kā arī vērš uzmanību, ka pierādīšanas nasta nevar tikt uzlikta vienīgi pieteicējai.

Administratīvā apgabaltiesa, pievienojoties Administratīvās rajona tiesas sprieduma motivācijai, atzina, ka Birojs pārsūdzētajā lēmumā pamatoti konstatējis, ka elektrostacijas principiālajā elektriskā pieslēguma shēmā nenorādītās iekārtas (transformators T-2, sadalnes skapis) un shēmā ārpus elektrostacijas robežām norādītās iekārtas (divi siltumenerģijas cirkulācijas sūkņi) ir daļa no elektrostacijas darbības vienotā tehnoloģiskā cikla, tāpēc tās ir elektrostacijas lietu kopībā ietilpstošās iekārtas.

Apgabaltiesa ņēma vērā biroja pārbaudē konstatēto, ka minētie siltumenerģijas cirkulācijas sūkņi atrodas pirms lietderīgās siltumenerģijas mēriekārtas (shēmā – pārdodamās siltumenerģijas mēriekārta), un atzina, ka pieteicēja nav uzskaitījusi visu elektroenerģiju, kas nepieciešama elektrostacijas lietu kopībā esošo iekārtu darbības nodrošināšanai, līdz ar to saražotās elektroenerģijas atlikums, kas ticis pārdots obligātā iepirkuma ietvaros, ir bijis nepamatoti palielināts.

Atziņas par elektroenerģijas ražotājiem sniegtā valsts atbalsta termiņa ierobežojuma pamatotību OIK ietvaros, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un labas likumdošanas principa aspektiem, kā arī atziņas par MK 10.03.2009. noteikumu Nr.221 53.¹ punkta skaitļa un vārda "10 gadus" un MK 02.09.2020. noteikumu Nr. 561 68.punkta skaitļa un vārda "10 gadus" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam tiek vērtētas Satversmes tiesas lietā Nr.2022-06-03.

(Satversmes tiesas spriedums pieejams https://www.satv.tiesa.gov.lv/cases/?case-filter-years=%5B2022%5D&case-filter-status=&case-filter-types=&case-filter-result=&searchtext=2022-06-03).

Īss apstākļu izklāsts:

Komersants kā elektroenerģijas ražotājs un valsts atbalsta saņēmējs obligātā iepirkuma ietvaros vērsās Satversmes tiesā ar iebildumiem pret izmaiņām Noteikumos Nr.221 un Noteikumos Nr.561, ar kurām tika noteikts ierobežots termiņš (10 gadi) elektroenerģijas obligātajam iepirkumam un valsts atbalsta saņemšanai.

Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētajās normās ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. pantam, uzsverot labumu, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma.

Satversmes tiesas secinājumi:

Satversmes tiesa attiecībā uz  valsts atbalsta termiņa ierobežojumu (10 gadi) atzinusi, ka pretēji komersanta un lietā piesaistīto ekspertu viedoklim grozījumu izstrādē bija iesaistīti nozares pārstāvji, tādējādi Ministru kabinets nodrošinājis dažādu ieinteresēto personu līdzdalību un viedokļu uzklausīšanu. Satversmes tiesa atzina, ka grozījumi kā pamattiesību ierobežojums ir tiesiski noteikts, pamatojoties uz likumu.

Būtībā apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir padarīt valsts atbalsta mehānismu efektīvāku, nodrošinot enerģētikas politikas mērķu sasniegšanu, kā arī sabiedrības interesēs novērst atbalsta mehānisma finansēšanai ieviestās obligātā iepirkuma komponentes neierobežotu pieaugumu un līdz ar to arī elektroenerģijas kopējās cenas pieaugumu. Tiesiskajam regulējumam attiecībā uz obligātā iepirkuma sistēmu vajadzētu būt tādam, kurā ņemts vērā apstāklis, ka par obligātā iepirkuma sistēmu maksā visa Latvijas sabiedrība, turklāt ar mērķi aizsargāt sabiedrības labklājību gan tādā veidā, ka tiek samazināta individuālos rēķinos noteiktā maksa, gan tiek stiprināta Latvijas tautsaimniecība. Tāpat šāds ierobežojums ir vērsts uz to, lai, pastāvot konkrētam termiņam – 10 gadi – komersants būtu ieinteresēts paaugstināt savas darbības efektivitāti un turpināt savu komercdarbību arī pēc valsts atbalsta termiņa beigām. Leģitīms mērķis – sabiedrības labklājības aizsardzība.

Attiecībā uz samērīgumu Satversmes tiesa atzīst, ka galapatērētāji sedz obligātā iepirkuma izmaksas, turklāt izmaksu segšanai tiek novirzīti arī valsts budžeta līdzekļi, līdz ar to nerodas šaubas par to, ka obligātā iepirkuma tiesību īstenošanas ierobežošana ar konkrētu termiņu, pēc kura beigām valsts atbalsts vairs netiek piešķirts, ir piemērots līdzeklis. Valsts atbalsts nebūtu jāsniedz tādam komersantam, kurš jau projekta uzsākšanas laikā ir ieinteresēts darboties tirgū tikai tik ilgi, kamēr saņem valsts atbalstu.  Ražotājam sava komercdarbība jāorganizē tādā veidā, lai tā turpinātos arī pēc tam, kad valsts atbalsts vairs netiks saņemts. Tādēļ izraudzītais līdzeklis ir piemērots pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Ministru kabinets, nosakot 10 gadu termiņu obligātā iepirkuma tiesību īstenošanai, nav rīkojies patvaļīgi. Proti, 10 gadu termiņš ir atzīts par tādu, kas nepārsniedz iekārtu parasto amortizācijas laiku, savukārt komersanta piedāvātā valsts atbalsta nodrošināšana uz 20 gadiem nav ekonomiski pamatota. Proti, piedāvātās alternatīvas ir saistītas ar termiņa pagarinājumu, kas jebkurā gadījumā prasītu finanšu līdzekļus gan no valsts, gan no sabiedrības.

Ministru kabinets, ierobežojot atbalsta ilgumu ar 10 gadiem, ir centies aizsargāt elektroenerģijas galapatērētāju un visas sabiedrības intereses, savukārt tiesiskās paļāvības aizsardzības princips pieļauj valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu, un komersantam nav pamata tiesiski paļauties uz to, ka tiks ilgstoši un nemainīgi tiks saglabāta pašreizējā situācija, proti, šāda paļaušanās nav aizsardzības vērta. Turklāt noskaidrots, ka līgumos, kurus komersants noslēdzis ar Elektroenerģijas publisko tirgotāju, bija norādīta normatīvo aktu grozījumu iespējamā ietekme uz jau noslēgtiem līgumiem. Tādēļ,  ņemot vērā kopējo pārejas perioda ilgumu, nav pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.

Par komersanta argumentu, ka ražotājiem, kuri piedalījās obligātajā iepirkumā saskaņā ar Noteikumu Nr.262 prasībām, bijis noteikts ilgāks jeb 20 gadus ilgs obligātā iepirkuma termiņš, Satversmes tiesa norāda, ka Latvijā obligātā iepirkuma sistēma ir veidota tā, ka jau sākotnēji paredzēja atšķirīgus kritērijus un kārtību (atbalsta apmērā, ilguma) valsts atbalsta saņemšanai elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā vai elektroenerģijas ražošanai no atjaunīgajiem energoresursiem (Noteikumi Nr.262, Noteikumi Nr.560). Proti, saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 31.pantu ražotāji jau sākotnēji varēja pielāgot savu uzņēmējdarbību un izvēlēties vienu no atbalsta mehānismiem.

Satversmes tiesa norāda, ka valsts atbalsts nav instruments, ar kura palīdzību komersants atbalsta saņemšanas laikā varētu iesaistīties beztermiņa, bezriska un garantētas peļņas komercdarbībā. Proti, valsts atbalsta instruments nevar tikt izstrādāts un ieviests ar nodomu garantēt atbalsta saņēmējam, ka saņēmējs noteiktā laika periodā gūs peļņu paša iecerētā apmērā un ka tā komercdarbība nebūs pakļauta riskiem, neciešot zaudējumus. Valsts atbalsta pieejamība atkarīga gan no ražotāja rīcības, gan politiskajiem lēmumiem, gan citiem apstākļiem, tostarp Eiropas Savienības tiesiskā ietvara, līdz ar to ražotāja paļaušanās uz nemainīgu vai nezināmi ilgi stabilu finanšu plūsmu nav aizsardzības vērta.

Ar apstrīdētajām normām sabiedrības interesēs novērsts obligātā iepirkuma komponentes neierobežots pieaugums un tādējādi nodrošināts tas, ka elektroenerģijas galalietotāji saņem elektroenerģiju par pamatotām cenām. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots tā leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Satversmes tiesa secina, ka labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu, līdz ar to atzīts, ka apstrīdētajā normā ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105.pantam.

Atziņas par gada pārskata savlaicīgu iesniegšanu kā būtisku kritēriju obligātā iepirkuma atbalsta saņemšanai, noteiktā pienākuma neizpildes sekām kopsakarā ar valstī izsludināto ārkārtas situāciju un darbnespēju, kā arī atziņas par samērīgumu un tiesiskā regulējuma maiņas aspektiem uzsākta administratīvā procesa ietvaros tiek vērtētas administratīvajā lietā Nr. A420195321 (Kasācijas instances nolēmums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams [ECLI:LV:AT:2023:1019.A420195321.24.L].

Īss apstākļu izklāsts:

Komersants iebilst pret lēmumu atcelt obligātā iepirkuma tiesības, nosakot atbalsta atmaksas pienākumu, kas pieņemts, jo komersants nav noteiktajā termiņā iesniedzis gada pārskatu par elektrostacijas darbību (Ministru kabineta 02.09.2020. not. Nr. 560 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību" (Noteikumi Nr. 560) 38. punkta prasības (kopsakarā ar 41. un 60.2. apakšpunktu) (spēkā līdz 31.03.2022.)).

Senāts par nepamatotiem atzinis komersanta argumentus par valstī izsludināto ārkārtas situāciju pandēmijas sakarā un atbildīgās personas darbnespēju kā šķērsli pienākuma izpildei. Vienlaikus noraidīti iebildumi par Noteikumu Nr. 560 41. un 60. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (Satversme) 1., 91. un 105. pantam.

Senāts norāda, ka elektrostacijas gada pārskata iesniegšanas termiņš ir nokavēts komersanta (valdes locekļu) rīcības dēļ, turklāt komersanta pārstāvjiem bija objektīvas iespējas organizēt savu darbu tā, lai izpildītu normatīvo aktu prasības, īpaši gadījumos, kad tiek pretendēts uz valsts sniegtu materiālo atbalstu. Senāts ņēmis vērā arī apstākli, ka komersants tās valdes locekļu pašizolācijas laikā Publiskajam tirgotājam iesniedza pašu sagatavotus un parakstītus rēķinus finanšu atbalsta saņemšanai par obligātā iepirkuma ietvaros saražoto un pārdoto elektroenerģiju.

Attiecībā uz Noteikumu Nr. 560 41. un 60. punkta atbilstību Satversmes 1., 91. un 105. pantam Senāts atzīst, ka ar strīdus tiesību normām noteiktais īpašuma tiesību ierobežojums ir samērīgs un noteikts ar mērķi, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, sabiedrības ekonomiskās intereses kopumā.

Pārsūdzētā lēmuma samērīguma vērtējumā nav pamata aprobežoties tikai ar komersanta tiesisko interešu tvērumu. Proti, samērīgums ir vērtējams arī no elektroenerģijas galalietotāju interešu skatu punkta, kā arī attiecīgais valsts atbalsts rada priekšrocības lielāku ieņēmumu veidā, savukārt valsts atbalsta finansētāji pēc būtības ir visi sabiedrības locekļi. Tādējādi komersantam ļoti strikti jāievēro izvirzītās prasības šāda atbalsta saņemšanai, īpaši uzsverot, ka Noteikumu Nr. 560 38. punktā ietvertās normas mērķis ir nevis formāla gada pārskata iesniegšana, bet gan valsts atbalsta kontroles mehānisma īstenošana.

Attiecībā uz Noteikumu Nr. 560 41. punkta regulējuma izmaiņām lēmuma pārsūdzības gaitā Senāts piekrīt Apgabaltiesas secinājumam, ka veiktajiem grozījumiem nav ietekmes uz ar pārsūdzēto lēmumu noteiktajām tiesiskajām attiecībām, turklāt lietās par nelabvēlīga administratīvā akta atcelšanu izdotā akta tiesiskumu vērtē pēc normām, kas bija spēkā akta izdošanas laikā.

Vienlaikus Senāts atzīst, ka pārsūdzības lēmuma pieņemšanas termiņa nokavējums nav atzīstams par tādu būtisku procesuālu pārkāpumu, kura dēļ pārsūdzētais lēmums būtu atzīstams par prettiesisku.

Atziņas par koģenerācijas elektrostacijas atbilstību normatīvajos aktos noteiktajai definīcijai, elektrostacijas pieņemšanu ekspluatācijā, tostarp vienlaicīgu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanas uzsākšanu noteiktajā termiņā kā būtisku kritēriju obligātā iepirkuma atbalsta saņemšanai, tiek vērtētas administratīvajā lietā Nr. A420184618 (Kasācijas instances nolēmums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams [ECLI:LV:AT:2023:0515.A420184618.14.L].

Īss apstākļu izklāsts:

Pieteicējai atceltas obligātā iepirkuma tiesības, ņemot vērā, ka Pieteicēja nav savlaicīgi noslēgusi elektrostacijas būvniecības procesu, nenododot elektrostaciju ekspluatācijā, un nav uzsākusi vienlaicīgu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu vienotā tehnoloģiskā koģenerācijas procesā sākotnēji noteiktajā termiņā, Proti, elektrostacijas objekts atzīts par neatbilstošu Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" (turpmāk – noteikumi Nr. 221) 2.1. un 2.2. apakšpunkta nosacījumiem.

Ņemot vērā savlaicīgu noteikto prasību neizpildi un pamatojoties uz Noteikumu Nr. 221 35.¹1. apakšpunktu, attiecībā uz Pieteicēju pieņemts lēmums par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu, kuru pirmās un otrās instances tiesas atstājušas negrozītus, Senātam atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību un vienlaikus noraidot paustos iebildumus par Noteikumu Nr. 221 35.¹ punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmei.

Senāta nolēmumā uzsvērts, ka Pieteicēja nepamatoti pielīdzinājusi pirms elektrostacijas nodošanas ekspluatācijā veikto tehnoloģisko iekārto pārbaudi elektroenerģijas ražošanas procesam, proti, nav pamatots Pieteicējas viedoklis, ka minētā atļauja uzskatāma par atbilstošu dokumentu, kas apliecina noteiktajā termiņā elektrostacijā uzsāktu vienotu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu. Senātam atzīstot, ka savlaicīgi netika nodrošināta siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošana vienotā tehnoloģiskā koģenerācijas procesā, kas atbilstu tiesību normās noteiktajiem lietderības kritērijiem, secināts, ka, ņemot vērā Ekonomikas ministrijas sākotnējā lēmumā noteikto nosacījumu neizpildi, nav uzsākta elektroenerģijas ražošana koģenerācijā noteiktajā termiņā, kas pēc būtības ir pamats sākotnēji izsniegtās atļaujas un obligātā iepirkuma tiesību atcelšanai.

Turklāt, atbilstoši Senāta nolēmumos jau nostiprinātajai judikatūrai, elektroenerģijas ražošana koģenerācijā ir iespējama vienīgi tādā elektrostacijā, kuras būvniecības process ir tiesiskā veidā noslēdzies, nododot objektu ekspluatācijā.

Senāta ieskatā noraidāmi Pieteicējas iebildumi par to, ka Noteikumu Nr. 221 ietvars vairākkārt grozīts, būtiski mainoties normatīvo aktu interpretācijai un piemērošanai. Šajā sakarā Senāts uzsvēris, ka iestādei ar likumdevēja līdzdalību ir pienākums mainīt jau iestrādātu praksi, ja iepriekš īstenotā prakse konkrētā tiesību jomā bijusi balstīta uz neprecīzu tiesību normu interpretāciju, tādējādi novēršot prettiesisku situāciju nākotnē. Respektīvi, iestādes iepriekšējā prakse, balstoties uz pašu komersantu sniegto informāciju, nedod komersantiem konkrētu apsolījumu un nerada ilgstoši neierobežotu tiesisko paļāvību. Iepriekš minētais ir konsekventi nostiprināts Senāta jau iepriekš pieņemtos un pamatotos nolēmumos.

Senāts vērsis uzmanību, ka Noteikumu Nr. 221 35.¹ punkts, kas paredz iestādes tiesības mēneša laikā pieņemt lēmumu, ar kuru tiek atceltas komersantam piešķirtās tiesības pārdot koģenerācijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ir vērsts uz nepamatota atbalsta izmaksas pēc iespējas ātrāku apturēšanu. Proti, minētā tiesību norma nav iztulkojama, ja mēneša laikā no nosacījuma neizpildes lēmums par tiesību piešķiršanu nav atcelts, tad komersants ir ieguvis neierobežotas un pastāvīgas tiesības saražotās elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros. Respektīvi, norma nav vērsta uz tādas personas aizsardzību, kura neievēro izdotās atļaujas nosacījumus.

Papildus uzsvērts, ka Pieteicēja nav savlaicīgi nodrošinājusi prasības par vienlaicīgu siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanu vienotā koģenerācijas procesā, kas atbilstu tiesību normās noteiktajiem lietderības kritērijiem, kā tas vairākkārt atzīts Senāta nolēmumos jau nostiprinātajai judikatūrai. Senāta ieskatā izskatāmajā gadījumā konstatētais ir tipisks noteikumu Nr. 221 35.¹ punkta piemērošanas gadījums, pēc lietas faktisko apstākļu izvērtējuma neatzīstot gadījumu par netipisku.

Tostarp Senāts ir izvērtējis gan apelācijas instancē, gan arī kasācijas ietvaros iesniegto lūgumu par Noteikumu Nr. 221 35.¹ punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmei, kas Senāta ieskatā nerada šaubas par apgabaltiesas veikto secinājumu pamatotību.

Vienlaikus Senāta ieskatā par noraidāmu uzskatāms paustais uzskats, ka izskatāmajā lietā nav piemērojamas Senāta izteiktās atziņas līdzīga satura lietās, atzīstot, ka apgabaltiesai bija pamats atsaukties uz Senāta nolēmumiem, jo gan šajos Senāta nolēmumos, gan izskatāmajā gadījumā ir līdzīgi faktiskie un tiesiskie apstākļi, proti, Ekonomikas ministrijas noteiktajā termiņā nebija uzbūvēta darboties spējīga koģenerācijas elektrostacija Noteikumu Nr. 221 izpratnē.

K. Mūrnieks

Atziņas par koģenerācijas elektrostacijas atbilstību normatīvajos aktos noteiktajai definīcijai, kā arī atziņas par noteiktā termiņā pabeigta koģenerācijas elektrostacijas būvniecības procesa kā būtiska kritērija obligātā iepirkuma atbalsta saņemšanai un tā neizpildes sekām, tiek vērtētas administratīvajā lietā Nr. A420252718 (Kasācijas instances nolēmums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams [ECLI:LV:AT:2023:0321.A420252718.10.L]) un administratīvajā lietā Nr. A420254318 (Kasācijas instances nolēmums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams [ECLI:LV:AT:2023:0323.A420254318.10.L]).

Īss apstākļu izklāsts:

Līdzīga satura tiesvedībās pieteicējām atceltas obligātā iepirkuma tiesības, ņemot vērā, ka pieteicējas nav uzsākušas elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu koģenerācijā atļaujās noteiktajos termiņos, pieteicējām tiesiskā veidā savlaicīgi nenoslēdzot elektrostaciju būvniecības procesu. Proti, elektrostaciju objekti atzīti par neatbilstošiem Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" (turpmāk – noteikumi Nr. 221) 2.1. apakšpunktā noteiktajai koģenerācijas elektrostacijas definīcijai, kā arī uzstādītās elektroenerģijas ražošanas iekārtas nav uzskatāmas par atbilstošām Noteikumu Nr. 221 2.2. apakšpunktā noteiktajai koģenerācijas iekārtas definīcijai.

Ņemot vērā savlaicīgu noteikto prasību neizpildi un pamatojoties uz Noteikumu Nr. 221 35.¹1. apakšpunktu, pieņemti lēmumi par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu, kurus pirmās un otrās instances tiesas atstājušas negrozītus, Senātam atsakot ierosināt kasācijas tiesvedības un vienlaikus noraidot paustos iebildumus par Noteikumu Nr. 221 35.¹ punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmei.

Senāta nolēmumos par pamatotiem atzīti Apgabaltiesas nolēmumos paustie secinājumi, ka faktiski pieteicēju attiecīgajās koģenerāciju elektrostaciju adresēs nav uzbūvēti funkcionējoši koģenerācijas elektrostaciju objekti, bet radīta darbības imitācija ar mērķi saglabāt tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kas pēc būtības nav saistīta ar faktisku koģenerācijas stacijas izveidi, tostarp pilnvērtīgi nenoslēdzot būvniecības procesu un nenododot elektrostaciju objektus ekspluatācijā. Senāts ir konstatējis, ka, nenododot koģenerācijas elektrostacijas ekspluatācijā, nav uzstādītas visas nepieciešamās iekārtas un nav izveidota nepieciešama infrastruktūra, tostarp inženiertīkli, lai uzsāktu vienlaicīgu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu un tālāku nodošanu lietotājiem. Tādējādi secināts, ka, ņemot vērā Ekonomikas ministrijas sākotnējos lēmumos noteikto nosacījumu neizpildi, nav uzsākta elektroenerģijas ražošana koģenerācijā noteiktajā termiņā, kas pēc būtības ir pamats sākotnēji izsniegto atļauju un obligātā iepirkuma tiesību atcelšanai.

Vienlaikus Senāts vērsis uzmanību, ka Noteikumu Nr. 221 35.¹ punkts, kas paredz iestādes tiesības mēneša laikā pieņemt lēmumu, ar kuru tiek atceltas komersantam piešķirtās tiesības pārdot koģenerācijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ir vērsts uz nepamatota atbalsta izmaksas pēc iespējas ātrāku apturēšanu. Proti, minētā tiesību norma nav iztulkojama, ka gadījumā, ja mēneša laikā no nosacījuma neizpildes lēmums par tiesību piešķiršanu nav atcelts, tad komersants ir ieguvis pastāvīgas tiesības koģenerācijā saražotās enerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros. Respektīvi, norma nav vērsta uz tādas personas aizsardzību, kura neievēro izdotās atļaujas nosacījumus.

Savukārt attiecībā uz Noteikumu Nr. 221 53.¹ punktu Senāts vērš uzmanību, ka minētā punkta mērķis ir paredzēt nosacījumus, kādos elektroenerģijas publiskais tirgotājs iepērk no komersanta koģenerācijā saražoto enerģiju, nevis paredzēt atšķirīgus kritērijus vai prasības koģenerācijas stacijas atbilstības novērtējumam. Noteikumu Nr. 221 53.¹ punkts ir jāskata kopsakarā ar noteikumu Nr. 221 2.2. apakšpunktu, no kura skaidri izriet, ka koģenerācijas iekārta ir tāda iekārta vai iekārtu kopums, kas paredzēts vienlaicīgai elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai vienotā procesā.

Vienlaikus Senāta ieskatā noraidāmi iebildumi par to, ka Noteikumi Nr. 221 ietvars vairākkārt grozīts un ir būtiski mainījusies normatīvo aktu interpretācija un piemērošana. Šajā sakarā uzsvērts, ka iestādei ar likumdevēja līdzdalību ir pienākums mainīt praksi, ja iepriekšējā prakse konkrētā tiesību jomā bijusi balstīta uz nepareizu tiesību normu interpretāciju, tādējādi novēršot prettiesisku situāciju. Respektīvi, iestādes iepriekšējā prakse, balstoties uz pašu komersantu sniegto informāciju, nedod komersantiem konkrētu apsolījumu un nerada tiesisko paļāvību.

Senāta nolēmumos papildus uzsvērts, ka pieteicējas nav savlaicīgi nodrošinājušas prasības par vienlaicīgu siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanu vienotā koģenerācijas procesā, kas atbilstu tiesību normās noteiktajiem lietderības kritērijiem, kā arī atbilstoši Senāta nolēmumos jau nostiprinātajai judikatūrai atzīts, ka elektroenerģijas ražošana koģenerācijā ir iespējama vienīgi tādās elektrostacijās, kuru būvniecības process ir tiesiskā veidā noslēdzies, nododot būvniecības objektus ekspluatācijā.

Tāpat Senāts ir izvērtējis gan kasācijas ietvaros iesniegto lūgumu iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā par Noteikumu Nr. 221 35.¹ punkta neatbilstību Latvijas Republikas Satversmei, gan iebildumus par viedokļa neuzklausīšanu Apelācijas instancē, kas Senāta ieskatā nerada šaubas par Apgabaltiesas veikto secinājumu pamatotību.

Samērīguma, tiesību normu saprātīgas piemērošanas, privātpersonu tiesību ievērošanas un labas pārvaldības principi ir vērtēti lietā Nr.A420296919 (A01104-20/36) (spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADRJJTN:2020:0616.A420296919.5.S]).

Īss apstākļu izklāsts.

Pieteicējam ar Ministrijas lēmumu atcelta atļauja ražot elektroenerģiju koģenerācijā obligātā iepirkuma ietvaros, pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumu Nr.221 (šeit un turpmāk – tiesību normas redakcijā, kas bija spēkā ministrijas lēmuma izdošanas brīdī) 47.punktu, konstatējot, ka Pieteicēja minēto noteikumu 46.1. punktā noteiktajā triju mēnešu laikā no brīdinājuma saņemšanas nenodrošināja komersanta atbilstību noteikumuNr.211 44.2. punkta kritērijam.

Pieteicējs apstrīdēšanas iesniegumu pamatojis ar argumentu, ka objektīvu iemeslu dēļ brīdinājumu nav saņēmis, līdz ar to nebija informēts par tā saturu un noteiktajiem termiņiem apliecinājuma iesniegšanai. Pasta iestāde nav sniegusi skaidrojumu, kādēļ ierakstīts sūtījums netika saņemts. Līdz šim pārkāpumi nav bijuši, iepriekšējā saziņa ar Ministriju notikusi sūtot vēstules pa pastu, elektroniski vai sazvanoties. Izmantojot šos saziņas veidus, Ministrijai bija iespēja saziņu veikt ātrāk un efektīvāk.

 Likumā noteiktais pienākums nodokļu parāda samaksai tika veikts pēc brīdinājuma saņemšanas.

       Saskaņā ar Paziņošanas likuma 3.panta pirmo un otro daļu, dokumenta paziņošanu iestāde veic uz vietas iestādē vai piegādājot ar tās norīkota darbinieka vai ziņneša starpniecību, izmantojot pasta pakalpojumus, izmantojot elektroniskos sakarus vai publiski. Ja ārējā normatīvajā aktā nav noteikts konkrēts dokumenta paziņošanas veids, iestāde pati izvēlas tādu veidu, kas nodrošinātu atbilstošu dokumenta paziņošanu adresātam. Iestāde pēc iespējas ņem vērā adresāta norādīto dokumenta paziņošanas veidu.

           Tiesa, izvērtējot brīdinājuma paziņošanas apstākļus, norādīja, ka Paziņošanas likuma 8.panta normas kalpo par tiesiskās noteiktības un drošības nodrošināšanai. No tiesisko seku viedokļa faktiskai nesasniedzamībai nav izšķirošas nozīmes, jo personai jārēķinās ar faktu, ka darbojas dokumentu paziņošanas juridiskā fikcija (neatspēkojams pieņēmums), atbilstoši kurai tiek pieņemts, ka nosūtītais dokuments likumā noteiktā laikā adresātam ir tapis zināms.

Noteikumu Nr.221 attiecīgajās tiesību normās par brīdinājuma nosūtīšanu Pieteicējam (44.² , 46.¹ punkts), kas piemērojamas izskatāmajā gadījumā, tiešā tekstā (expresis verbis) nav noteikts konkrēts šā dokumenta paziņošanas veids. Līdz ar to atbilstoši iepriekš norādītajai Paziņošanas likuma tiesību normai Ministrijai bija tiesības izvēlēties atbilstošāko brīdinājuma paziņošanas veidu. Tiesa vērsa uzmanību, ka brīdinājums saskaņā ar noteikumuNr.221 normām prasa no komersanta konkrētu rīcību, bet ja rīcība neseko, tad komersantam rodas noteiktas tiesiskas sekas. Līdz ar to šāda veida dokumenta atbilstošs paziņošanas veids ir tāds, kas iestādei rada pārliecību, ka attiecīgais dokuments patiešām ir paziņots tā adresātam un, ka adresāts to ir saņēmis vai tam vajadzēja to saņemt.

Juridiskajā literatūrā ir teikts, ka dokumentu paziņošanas procesa būtisks princips ir adresāta līdzdarbības (sadarbības) pienākums dokumenta paziņošanā. Sadarbības pienākums izpaužas kā pienākums: 1) pieņemt iestādes paziņoto dokumentu; 2) paziņot savu adresi (tās izmaiņas) iestādei 3) būt sasniedzamam iestādei paziņotajā adresē; 4) būt atbildīgam par sadarbību ar savu pārstāvi vai adresē esošo personu dokumenta nodošanā (sk. Neimanis J. Paziņošanas likuma komentāri. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 25.lpp.).

Izskatītajā lietā tiesa atzina, ka Ministrija, nosūtot brīdinājumu ierakstītajā pasta sūtījumā uz Pieteicēja reģistrēto juridisko adresi, ir izmantojusi atbilstošāko no Paziņošanas likuma 3.panta pirmajā daļā paredzētajiem paziņošanas veidiem, līdz ar to lietā nav konstatējams labas pārvaldības principa, privātpersonu tiesību ievērošanas un tiesību normu saprātīgas piemērošanas principu pārkāpums.

Savukārt attiecībā uz lēmuma samērīguma izvērtējumu tiesa norādījusi, ka Noteikumu Nr.221 47.punktā noteiktās sekas ir skaidras un nepārprotamas, par konkrētas tiesību normas pārkāpumu tā paredz pieņemt konkrēta satura lēmumu (obligāto administratīvo aktu) – piemērot konkrētas sekas (sankciju). Līdz ar to Ministrijai nebija rīcības brīvības izvēlēties kāda satura akts ir izdodams.

Atziņas par samērīguma principu ir sniegtas arī lietā A420303918 (1.instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē ir atrodas pēc ECLI koda -  [ECLI:LV:ADRJVTN:2019:0415.A420303918.9.S], Administratīvās apgabaltiesas sprieduma ECLI kods [ECLI:LV:ADAT:2019:1011.A420303918.13.S]).

Īss situācijas izklāsts.

Pieteicējam atļauja pārdot elektrostacijā saražoto elektroenerģiju ir atcelta atļauja ražot elektroenerģiju koģenerācijā obligātā iepirkuma ietvaros, pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumu Nr.262 62.² punktu, konstatējot, ka Pieteicējam ir izveidojies nodokļu parāds pret valsti un Pieteicējs trīs mēnešu laikā (konkrētajā termiņā) nav iesniedzis apliecinājumu par parāda neesamību.

Apstrīdēšanas iesniegums pamatots ar netipisku situāciju, ko izraisījušas rudens lietavas un plūdi, kas raksturojama kā valsts mēroga dabas katastrofa. Pieteicējs uzskata, ka tā veiktā saimnieciskā darbība ietilpst 2017.gada 14.novembra Krīzes vadības padomes protokolā Nr.4 (http://www.vugd.gov.lv/files/textdoc/KVPProt 141117 final.pdf) norādītajā krīzes skartajā teritorijā un ir attiecināmas Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likuma normas par palīdzības saņemšanu no valsts un pašvaldību institūcijām, tāpēc Pieteicējam nav piemērojamas soda sankcijas.

Tiesa atzina, ka ārkārtas situācija un teritorijas, kuras ir skārusi dabas katastrofa, tika izsludināta ar Ministru kabineta 2017.gada 29.augusta rīkojumu Nr.455 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” un Limbažu novads tajā neietilpst, tādēļ uz Pieteicēju rīkojums un pašvaldības atbalsta mehānismi nav attiecināmi. Bez tam tiesa konstatēja, ka Pieteicējs nav iesniedzis pierādījumus situācijas ietekmei uz Pieteicēju un elektroenerģijas ražošanu. Elektroenerģijas ražošana visa gada garumā, arī plūdu laikā, ir bijusi stabila.

Tāpat par pietiekamu pamatu lēmuma atcelšanai nekalpo apstāklis, ka uzņemoties saistības Pieteicējs nebija informēts par prasību nodrošināt nodokļa parāda virs 150 euro neesamību, jo šāda prasība tiešā tekstā ir iekļauta Noteikumos 262. Ar 2018.gada 10.aprīļa grozījumiem ievests papildus mehānisms, uzliekot Ministrijai pienākumu atcelt komersantam tiesības ražot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ja tas nav novērsis samaksas pienākumu.

Lietā netiek konstatēts samērīguma principa pārkāpums. Pieteicējam konstatētās neatbilstības bija jānovērš termiņā, pretējā gadījumā iestājas konkrētas sekas - pienākums izdot obligāto administratīvo aktu.

Apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, atzina, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks. Augstākā tiesa atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.

Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) administrēto nodokļu un nodevu parāds kā priekšnosacījums Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr.262 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” (turpmāk - NoteikumiNr.262) 60.² punkta un 62.²punkta piemērošanai (lieta Nr.A420159519, AA43-0457-20, pirmās instances tiesas spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē ir atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADRJRTN:2019:0924.A420159519.3.S], otrās instances tiesā pē ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2020:0420.A420159519.10.S] .

Īss apstākļu izklāsts.

Lietā nav strīds par nodokļa parāda esamību. Pieteicēja ieskatā ne katrs nodokļa parāds ir ielasāms noteikumu Nr. 262 60.² punktā. Pieteicējai nodokļu parāds izveidojies sakarā ar Valsts vides dienesta lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Dabas resursu nodokļa likuma normām. Atbilstoši Dabas resursu nodokļa likuma 30.panta otrās un trešās daļas normām dabas resursu nodokļa aprēķināšanu kontrolē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, bet Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – VID) veic nodokļa iemaksu kontroli, uzskaiti, piedziņu.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 20.panta 6.punktā noteikts, ka dabas resursu nodokli administrē VID, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un tās padotībā esošās iestādes atbilstoši Dabas resursu nodokļa likumam. Savukārt Dabas resursu nodokļa likuma 30.pants noteic, ka nodokļa aprēķinu kontrolē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, tās padotībā esošās iestādes un VID (otrā daļa). Nodokļa iemaksu kontroli, uzskaiti, piedziņu un sadali veic VID (trešā daļa).

Līdz ar to pirmās instances tiesa atzina, ka VID ir to institūciju lokā, kura ir kompetenta administrēt dabas resursu nodokli.

Noteikumu Nr.262 60.² punktā noteikts, ka Ministrija reizi pusgadā pārliecinās, vai komersantam nav VID administrēto nodokļu un nodevu parādu. Ja ministrija konstatē, ka komersantam ir nodokļu vai nodevu parāds, kura kopsumma pārsniedz 150 euro, Ministrija nosūta komersantam brīdinājumu par iespēju zaudēt tiesības pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Ja trīs mēnešu laikā komersants neiesniedz apliecinājumu par nodokļa parāda neesamību, Ministrija saskaņā ar Noteikumu Nr.262 62.²punktu mēneša laikā pieņem lēmumu, ar kuru atceļ komersantam piešķirtās tiesības pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.

Vērtējot Noteikumu Nr.262 60.² punkta saturu, pirmās instances tiesa atzina, ka normas mērķis ir pārliecināties par komersanta nodokļu nomaksu, proti, jēdziens “nodokļu parāds” minētajā normā tiek attiecināts uz komersantu, nevis uz nodokļa parāda administrējošo iestādi.  Tādējādi Ministrijai bija pienākums pārliecināties par visiem konkrētā komersanta nodokļu parādiem.

Tāpat tiesa nepiešķīra nozīmi Pieteicējas argumentam, ka Valsts vides dienesta lēmums ir pārsūdzēts, jo saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 185.panta ceturtās daļas noteikumiem pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur administratīvā akta darbību, ja administratīvais akts uzliek pienākumu samaksāt nodokli, nodevu vai veikt citu maksājumu valsts vai pašvaldības budžetā.

Otrās instances tiesa atzina, ka Noteikumu Nr.262 60.2 punkta mērķis un jēga ir novērst situāciju, kad valsts atbalsts tiek izmaksāts komersantam, kurš neievēro normatīvo aktu prasības, nemaksājot valstī noteiktos nodokļus vai nodevas, līdz ar to nav nozīmes atšķirībām kompetento iestāžu funkcijām.

Atziņas par prekluzīva materiāltiesiska termiņa (apliecinājuma par trūkumu novēršanu neiesniegšanu mēneša laikā) neievērošanas sekām tiek vērtētas lietā Nr. A420199619 (apelācijas instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2020:1222.A420199619.14.S]).

Īss apstākļu izklāsts:

Ekonomikas ministrija konstatēja, ka pieteicējas koģenerācijas elektrostacijas pretēji Ministru kabineta noteikumu prasībām nav aprīkotas ar atsevišķu patērētā kurināmā uzskaites mēraparātu, kā arī ar atsevišķu siltumenerģijas uzskaites mēraparātu. Ministrija brīdināja pieteicēju par iespēju zaudēt obligātā iepirkuma (OI) tiesības, ja mēneša laikā pēc brīdinājuma saņemšanas pieteicēja neiesniegs apliecinājumu par to, ka koģenerācijas stacijas ir aprīkotas ar siltumenerģijas uzskaites mēraparātu, kas atbilst normatīvajiem aktiem un nodrošina koģenerācijas iekārtā saražotās siltumenerģijas atsevišķu uzskaiti. Pieteicēja šādu apliecinājumu iesniegusi ministrijā ar divu dienu kavējumu, tādēļ Ekonomikas ministrija pieņēmusi lēmumus par OI tiesību atcelšanu pieteicējai.

Tiesa norādījusi, ka ar ārējo normatīvo aktu ir noregulēts, ka pēc brīdinājumu  saņemšanas pieteicējai bija jānodrošina koģenerācijas staciju atbilstība un jāiesniedz ministrijā attiecīgs apliecinājums. Šo procesuālo darbību izpildei paredzēts mēneša termiņš.

Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr.221 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (MK 221)  46.² punktā paredzētais ir tiesību normā noteikts prekluzīvs materiāltiesisks termiņš, kura pagarināšana vai atjaunošana tiesību normās nav paredzēta.

Šajā tiesību normā ietvertā tiesību norma attiecībā uz termiņu attiecas uz tiesisku situāciju, kad komersanta, kurš saņem valsts atbalstu, koģenerācijas elektrostacija neatbilst tiesību normās ietvertiem kritērijiem. Tātad komersanta rīcībā ir konstatēti tādi pārkāpumi, kas nepieļauj valsts atbalsta saņemšanu. Šis mēneša termiņš ir paredzēts, lai komersants pierādītu, ka tas neatbilstības spējis novērst, proti, ir faktiski tās novērsis un attiecīgi apliecinājis, paziņojot ministrijai. Faktiski šis termiņš pieļauj komersantam mēnesi joprojām darboties valsts atbalsta shēmā ar pārkāpumiem. Tādējādi ir konstatējama termiņa materiāltiesiskā daba, jo, tam izbeidzoties jeb tiesību normā noteiktajā termiņā komersantam nespējot pierādīt, ka koģenerācijas elektrostacija atbilst tiesību normās noteiktajiem kritērijiem, izbeidzas komersanta tiesības uz valsts atbalstu.

No MK  221 46.² punkta arī neizriet, ka iestādei (ministrijai) būtu uzlikts pienākums pierādīt (konstatēt) konkrētu komersanta koģenerācijas stacijas neatbilstības novēršanas brīdi. Tieši komersantam ir jāpierāda savas tiesības uz valsts atbalsta saņemšanu, ja iestāde ir konstatējusi neatbilstības. Ja mēneša termiņā ministrijā netiek iesniegts apliecinājums, komersants ar bezdarbību paziņo, ka neatbilstības joprojām nav novērstas. Pieteicēja ar bezdarbību ir faktiski paziņojusi, ka koģenerācijas stacijās nav uzstādīti mēraparāti, kas atbilstu MK 221 prasībām.

Tiesa nav konstatējusi apstākļus, kas izskatāmo gadījumu raksturotu kā netipisku. Lietā konstatētais apstāklis ir tipisks MK 221 47.punkta piemērošanas gadījums. Kā konstatējams no MK 221 26.2.apakšpunkta redakcijas, tiesību norma attiecībā uz koģenerācijas stacijas aprīkošanu ar atsevišķu siltumenerģijas uzskaites mēraparātu ir bijusi jau šo noteikumu pamata redakcijā no 2009.gada 18.marta, kad noteikumi stājās spēkā. Tātad vēl pirms ministrijas pārbaudes veikšanas un brīdinājuma izteikšanas koģenerācijas stacijā bija jābūt uzstādītiem noteikumos paredzētajiem siltumenerģijas uzskaites mēraparātiem. Likumdevējs jau ir apsvēris, ka komersantam ir jābūt spējīgam izpildīt MK 221 nosacījumus pilnā apjomā noteiktajos termiņos un ka šādu termiņu neievērošana ir pamats atļaujas atcelšanai. Līdz ar to priekšroka dodama tiesiskās noteiktības principam, kas paredz, ka visiem komersantiem precīzi jāievēro likumdevēja noteiktā kārtība. Savukārt gadījumā, ja komersants neizpilda obligātos nosacījumus, iestādei jāpieņem attiecīgs (obligāts) lēmums.

Tiesa arī norādījusi, ka administratīvā akta ietekme vispirms ir saistāma ar sabiedrības kopuma (visu elektroenerģijas lietotāju) un Latvijas tautsaimniecības (dabas resursu) interesēm, kas ņemot vērā jomu, kurā pieteicēja darbojas, ir daudz būtiskāka. Attiecīgi pieteicējas tiesību ierobežojumam, kas tiešā cēloniskā sakarībā izriet no tās pašas rīcības sekām, ir otršķirīga nozīme. Ar ministrijas lēmumiem radītās sekas nevar ietekmēt pieteicējas saimnieciskās darbības turpināšanu bez valsts atbalsta elektroenerģijas ražošanas jomā un tirgot saražoto elektroenerģiju atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 27.pantam. Lai arī kopējie pieteicējas ieņēmumi no elektroenerģijas un siltumenerģijas pārdošanas būs mazāki, nekā pārdodot elektroenerģiju kā OI komponenti, tā var atgūt koģenerācijas stacijās veiktās investīcijas. Tā kā pieteicējai tika dots konstatēto trūkumu novēršanai un paziņošanai par trūkumu novēršanu tiesību normā noteiktais termiņš, bet pieteicēja šo termiņu nav ievērojusi, tā zaudēja tiesības uz valsts atbalstu. Pieteicējai saglabājas tiesības nodarboties ar uzņēmējdarbību, pārdodot saražoto elektroenerģiju atbilstoši tirgus cenai.

Atziņas par brīdinājuma saturu un piemērošanu tiek vērtētas lietā Nr.A420253018 (apelācijas instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2021:0203.A420253018.18.S].

Īss apstākļu izklāsts.

Pieteicējai izdota obligātā iepirkuma (OI) atļauja ar nosacījumiem, ka elektroenerģijas ražošana jāuzsāk līdz noteiktam datumam un tā tiks saražota koģenerācijas stacijā. Tā kā pieteicēja nav uzsākusi elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā noteiktajā termiņā un uzstādītā elektroenerģijas ražošanas iekārta neatbilst Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr. 221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (MK 221) noteiktajai koģenerācijas elektrostacijas definīcijai,  Ekonomikas ministrija atcēla pieteicējai OI tiesības.

Tiesa secināja, ka koģenerācijas elektrostacija netika nodota ekspluatācijā un tā neveic savu pamatdarbību, proti, neražo vienlaikus siltumu un elektroenerģiju. Tikai pēc būves nodošanas ekspluatācijā to var tiesiski sākt izmantot atbilstoši tās mērķim.

Lai uzsāktu elektroenerģijas ražošanu termiņā, kāds noteikts atļaujā, atbilstoši MK 221 35.¹ punktam komersantam elektroenerģijas ražošana bija jāuzsāk koģenerācijas stacijā, kas pieņemta ekspluatācijā saskaņā ar Ministru kabineta 2014.gada 2.septembra noteikumiem Nr.529 „Ēku būvnoteikumi” un jānodrošina infrastruktūras kopums, kas paredzēts vienlaicīgai elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai (MK 221 2.1.apakšpunkts). Kopsakarā ar MK 221 ietverto nosacījumu, ka koģenerācijas elektrostacijā vienlaicīgi ražo elektroenerģiju un siltumenerģiju, ir jākonstatē, ka saražotā siltumenerģija tiek izmantota tajā pašā ēkā kāda cita procesa nodrošināšanai (piemēram, graudu kaltēšanai) vai novadāma kādam citam objektam.

Pieteicējas tehnoloģiskā iekārta nav uzskatāma par atsevišķu koģenerācijas elektrostaciju. Pieteicēja nav izbūvējusi siltuma ražošanas un pārvades sistēmu, kam objektīvi jāietilpst koģenerācijas stacijā. Pieteicēja ir uzstādījusi tikai vienu daļu no koģenerācijas stacijas elementiem. Turklāt tehnoloģiskā iekārta ir uzstādīta īslaicīgi, bez nopietna nolūka izmantot to faktiskā elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanā. Tādēļ pieteicējai nevarēja rasties tiesiskā paļāvība, ka tehnoloģiskās iekārtas īslaicīga uzstādīšana un testēšana ir līdzvērtīga pilnvērtīgas koģenerācijas stacijas nodošanai ekspluatācijā.

No MK 221 2.1.apakšpunkta var secināt, ka valsts atbalsts OI ietvaros nav piešķirams tikai elektroenerģijas ražošanai. Lai elektrostacija atbilstu koģenerācijas elektrostacijas definīcijai, būtiski konstatēt gan elektroenerģijas ražošanu, gan tādas siltumenerģijas ražošanu, kas atbilst tiesību normās noteiktajiem lietderības kritērijiem, tādējādi nodrošinot maksimālu energoresursu izmantošanas efektivitāti. Līdz ar to elektrostacijai ir jābūt ne tikai pieslēgtai elektroapgādes sistēmai, bet ir jābūt arī tādai, kas spēj vienlaicīgi saražot gan lietderīgo siltumenerģiju, gan elektroenerģiju. Pieteicējai jau atļaujas izsniegšanas brīdī bija jārēķinās ar to, ka valsts atbalsts tiek sniegts tikai tad, ja koģenerācijā vienlaikus tiek ražota gan elektroenerģija, gan siltumenerģija. Tā kā pieteicēja nav nodrošinājusi siltumenerģijas ražošanu un lietderīgo izmantošanu, pieteicējai nevarēja rasties tiesiskā paļāvība, ka tā saņems valsts atbalstu un tai netiks atceltas piešķirtās tiesības.

Likumdevējs ir apsvēris, ka komersantam ir jābūt spējīgam izpildīt atļaujas pārdot elektroenerģiju OI ietvaros nosacījumus samērīgā, iepriekš skaidri noteiktā termiņā. Savukārt šā termiņa neievērošana ir pamats attiecīgā lēmuma atcelšanai. Līdz ar to konkrētajā gadījumā priekšroka ir dodama tiesiskās noteiktības principam. Tas paredz, ka visiem komersantiem precīzi ir jāievēro likumdevēja noteiktā kārtība (šajā gadījumā MK 221 prasības). Savukārt gadījumā, ja komersants neizpilda obligātos nosacījumus, iestādei ir jāpieņem attiecīgs lēmums.

Tāpat, ievērojot Elektroenerģijas tirgus likuma mērķi, normatīvo aktu prasību neizpildes gadījumā pieteicēja nevar saņemt valsts atbalstu pat tad, ja atļauja, ar kuru piešķirtas tiesības pārdot elektroenerģiju publiskā iepirkuma ietvaros, vēl nav atcelta. Tā kā elektroenerģijas sistēmā nodotā pieteicējas saražotā elektroenerģija konkrētajā laika posmā nav atzīstama par saražotu elektroenerģijas OI ietvaros, atbildētājai neradās pienākums samaksāt pieteicējai par šo elektroenerģiju tādu cenu, kāda būtu maksājama par elektroenerģiju, kas saražota OI ietvaros.

Atziņas par koģenerācijas elektrostacijas atbilstību normatīvajā regulējumā noteiktajai definīcijai tiek vērtētas lietā Nr. A420189718 (apelācijas instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2020:0423.A420189718.8.S]).

Īss apstākļu izklāsts:

Pieteicējai atceltas obligātā iepirkuma (OI) tiesības, jo pieteicēja ir uzbūvējusi, bet nav nodevusi ekspluatācijā un ražojusi elektroenerģiju koģenerācijas stacijā, tādējādi nav nodrošinājusi koģenerācijas elektrostacijas atbilstību Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr. 221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (MK 221) noteiktajai koģenerācijas elektrostacijas definīcijai.

Tiesa norāda, ka apstāklis, ka koģenerācijas stacija ir darbojusies 72 stundu testa režīmā, nenozīmē elektroenerģijas ražošanu, papildus ņemot vērā to, ka elektrostacija nav nodota ekspluatācijā. Pieteicēja noteiktajā termiņā nesāka ražot elektroenerģiju, kā rezultātā Ekonomikas ministrija bija tiesīga anulēt iepriekš izdoto lēmumu un apturēt valsts finansējumu, konstatēto neatbilstību rezultātā.

Pieteicējas darbības, novietojot konteineru un saslēdzot elektroietaisi – ģeneratoru ar jaudu 49,5 kW – ar AS „Sadales tīkls” sistēmu, nav vērstas uz ilglaicīgu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu. Pieteicējai līdz lēmumā noteiktajam termiņam bija jāuzsāk elektroenerģijas ražošana koģenerācijā, ko nevar panākt ar pagaidu iekārtas uzstādīšanu. Īslaicīga ģenerējošā iekārtas uzstādīšana pēc to mērķa un sasniegtā rezultāta nav pielīdzināmas koģenerācijas stacijas uzstādīšanai un ekspluatācijai. Pieteicējas darbībām, īslaicīgi uzstādot atsevišķas elektrību ģenerējošas iekārtas, ir vienīgi simulatīvs raksturs. Tiesa nešaubās, ka pieteicēja apzinājās iepriekš minēto darbību patiesos mērķus.

Apstāklis, ka pieteicēja nav nodevusi ekspluatācijā koģenerācijas staciju nozīmē, ka elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošana koģenerācijas stacijā nebija pieļaujama. MK 221 mērķi paredz tādu koģenerācijas staciju izveidi, kas nodrošina efektīvu koģenerācijas principa ievērošanu (efektīva enerģijas izmantošana, vienlaikus ražojot elektroenerģiju un siltumenerģiju).

MK 221 35.¹ punktā paredzētais termiņš ir prasība, kas jāizpilda, lai varētu pārdot elektroenerģiju OI ietvaros. Neizveidojot koģenerācijas ražotni noteiktajā termiņā, šīs tiesības nevar izmantot. Valsts var izvēlēties, kā tā sasniedz enerģētikas jomā izvirzītos mērķus (palielināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu un jaunu augsti efektīvu koģenerācijas staciju izveidošana). Termiņa noteikšana disciplinē uzņēmējus, kā arī ļauj prognozēt saražotās elektroenerģijas daudzumu. Savukārt koģenerācijas stacijas projekta izstrāde un īstenošana ir uzņēmējdarbība, kas saistīta ar uzņēmējdarbības riskiem, kurus komersantam ir jāizvērtē.

Atziņas par koģenerācijas elektrostacijas atbilstību normatīvajā regulējumā noteiktajai definīcijai tiek vērtētas lietā Nr. A420251918 (apelācijas instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2020:0428.A420251918.11.S]).

Īss apstākļu izklāsts:

Pieteicējai atceltas obligātā iepirkuma (OI) tiesības, jo pieteicēja nav nodrošinājusi koģenerācijas elektrostacijas atbilstību Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr. 221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (MK 221) noteiktajai koģenerācijas elektrostacijas definīcijai.

Tiesa piešķīrusi nozīmi jēdzienam „elektroenerģijas ražošana koģenerācijā”. Saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 1.panta 19.punktu koģenerācija ir process, kurā lietderīgai izmantošanai vienlaikus ražo elektroenerģiju un siltumenerģiju. MK 221 detalizētāk nosaka kritērijus, pēc kādiem koģenerācijas stacijas tiek kvalificētas elektroenerģijas OI tiesību iegūšanai. Elektroenerģija tiek iepirkta vienīgi no augsti efektīvām stacijām.

Pieteicējas darbības, novietojot konteineru un saslēdzot elektroietaisi – ģeneratoru ar jaudu 20 kW – ar AS „Sadales tīkls” sistēmu, nav vērstas uz ilglaicīgu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu. Pieteicējai līdz lēmumā noteiktajam termiņam bija jāuzsāk elektroenerģijas ražošana koģenerācijā, ko nevar panākt ar pagaidu iekārtas uzstādīšanu. Īslaicīga ģenerējošā iekārtas uzstādīšanas pēc to mērķa un sasniegtā rezultāta nav pielīdzināmas MK 221 2.1.apakšpunktā noteiktās koģenerācijas stacijas uzstādīšanai un ekspluatācijai. Pieteicējas darbībām, īslaicīgi uzstādot atsevišķas elektrību ģenerējošas iekārtas, ir vienīgi simulatīvs raksturs. Tiesa nešaubās, ka pieteicēja apzinājās iepriekš minēto darbību patiesos mērķus.

Elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā ir iespējams veikt vienīgi tādā koģenerācijas elektrostacijā, kas ir nodota ekspluatācijā. OI tiesību piešķiršanas lēmuma mērķis nav piešķirt tiesības uzstādīt pagaidu iekārtu. Koģenerācijas elektrostacijai jābūt darboties spējīgai, kas nozīmē arī noslēgušos būvniecības procesu un uzsāktu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu, un tās pārdošanu.

No lietas materiāliem redzams, ka pieteicēja nepaspēja piešķiršanas lēmumā noteiktajā termiņā uzsākt elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā (nodot to sistēmā). Tas ir tipisks MK 221 35.¹ punkta piemērošanas gadījums. Likumdevējs ir apsvēris, ka komersantam ir jābūt spējīgam izpildīt atļaujas pārdot elektroenerģiju OI ietvaros nosacījumus samērīgajā, iepriekš skaidri noteiktajā termiņā. Savukārt šā termiņa neievērošana ir pamats attiecīgā lēmuma atcelšanai. Līdz ar to konkrētajā gadījumā priekšroka ir dodama tiesiskās noteiktības principam. Tas paredz, ka visiem komersantiem precīzi ir jāievēro likumdevēja noteiktā kārtība (šajā gadījumā MK 221 prasības). Savukārt gadījumā, ja komersants neizpilda obligātos nosacījumus, iestādei ir jāpieņem attiecīgs lēmums.

Atziņas par koģenerācijas stacijas elektroenerģijas un siltumenerģijas ražo koģenerācijas elektrostacijas atbilstību normatīvajā regulējumā noteiktajai definīcijai tiek vērtētas lietā Nr.A420129219 (apelācijas instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2020:0929.A420129219.7.S]).

Īss apstākļu izklāsts:

Pieteicējai atceltas obligātā iepirkuma (OI) tiesības, jo pieteicēja nav nodrošinājusi koģenerācijas elektrostacijas atbilstību Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr. 221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (MK 221) noteiktajai koģenerācijas elektrostacijas definīcijai, kā arī nav nodrošinājusi siltumenerģijas ražošanu, kas atbilstu tiesību normās noteiktajiem lietderības kritērijiem.

Pieteicēja koģenerācijas stacijas būvniecību plānoja veikt divās kārtās, nododot ekspluatācijā tikai pirmo kārtu, kas bija konteinertipa veida stacijas novietošana. Elektroenerģijas ražošana koģenerācijā ir iespējama vienīgi tādā koģenerācijas elektrostacijā, kas ir nodota ekspluatācijā. Pieteicējas koģenerācijas elektrostacija pilnībā nav uzbūvēta un ekspluatācijā nav nodota. Nav izšķirošas nozīmes tam, ka ekspluatācijā ir nodots koģenerācijas elektrostacijas I kārtas objekts, jo pieteicēja nav nodrošinājusi koģenerācijas elektrostacijas atbilstību MK 221 2.1.apakšpunkta prasībām. Tas, ka pieteicēja ir pabeigusi vienu no būvniecības posmiem un nodevusi to ekspluatācijā, pieteicēju nenostāda priviliģētākā situācijā salīdzinājumā ar tām personām, kuras nav pabeigušas nevienu no būvniecības posmiem, jo MK 221 2.1.apakšpunkta prasību izpildei nepieciešams konstatēt, ka būvniecība ir noslēgusies, koģenerācijas elektrostacijai ir jābūt darboties spējīgai un jāuzsāk enerģijas ražošanu un tās pārdošanu atbilstoši atļaujā paredzētajām prasībām.

Pieteicēja ir īslaicīgi novietojusi būvniecībai paredzētajā zemesgabalā kādu iekārtu un testa režīmā to pieslēgusi pie elektrības pārvades operatora tīkliem, taču pieteicēja nav nodrošinājusi enerģijas ražošanas uzsākšanu koģenerācijā normatīvajiem aktiem atbilstošajā koģenerācijas elektrostacijā piešķiršanas lēmumā noteiktajā termiņā. Šāda rīcība nav atzīstama par labā ticībā veiktu un tādu, kas ļautu atzīt par izpildītām piešķiršanas lēmumā noteiktās prasības. Pretēji pieteicējas viedoklim enerģijas ražošana testa jeb izmēģinājuma laikā nav atzīstama par enerģijas ražošanas uzsākšanu MK 221 izpratnē, lai tādējādi iegūtu tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju OI ietvaros. Pieteicēja, apzinoties, ka koģenerācijas elektrostacijas būvniecības process nav pabeigts, nevarēja tiesiski paļauties, ka tā ir izpildījusi piešķiršanas lēmumā norādītās prasības, kas izriet no normatīvajiem aktiem. Līdz ar to pieteicējas paļāvība nav aizsardzības vērta.

Pieteicēja nav uzsākusi elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā piešķiršanas lēmumā noteiktajā termiņā koģenerācijas elektrostacijā, kas atbilst MK 221 2.1.apakšpunktā noteiktajai koģenerācijas iekārtas definīcijai. Analizējot MK 221 normas un valsts atbalsta piešķiršanas mērķi, tiesa norādījusi, ka tas ir tipisks MK 221 35.¹ punkta piemērošanas gadījums. Likumdevējs ir apsvēris, ka komersantam ir jābūt spējīgam izpildīt atļaujā pārdot elektroenerģiju OI ietvaros paredzētās prasības samērīgā, iepriekš skaidri noteiktā termiņā. Šā termiņa neievērošana ir pamats attiecīgā lēmuma atcelšanai.

Atziņas par nokavētā termiņa pārskata par elektrostacijas darbību  iesniegšanai atjaunošanu, atsaucoties uz  ārkārtas situāciju valstī, tiek vērtētas lietā Nr. A420174921 (1.instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADRJJTN:2021:1019.A420174921.3.S]).

Īss apstākļu izklāsts:

Pieteicēja nokavējusi gada pārskata par elektrostacijas darbību iepriekšējā gadā iesniegšanas termiņu. Lūgumā to atjaunot pieteicēja norāda uz ārkārtas situāciju valstī un darbnespēju, kas liegusi izpildīt pienākumu termiņā. Birojs atteicis atjaunot nokavēto termiņu un atcēlis pieteicējai obligātā iepirkuma (OI) tiesības.

Ministru kabineta 2020.gada 2.septembra noteikumos Nr. 560 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību” (MK 560) ietverta virkne tiesību normu, kas komersantam jāievēro, lai pārdotu no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju OI ietvaros, kā arī noteikta biroja kompetence uzraudzīt OI procesu. Ja pieteicēja vēlas izmantot OI tiesības, tai ir jāpilda visi normatīvajos aktos noteiktie pienākumi, tostarp jāiesniedz pārskati noteiktā termiņā.

No tiesību normām neizriet, ka birojam būtu jāveic apstākļu noskaidrošana, kāpēc komersants nav iesniedzis pārskatu. Birojam vien jākonstatē, ka šāds pārskats nav iesniegts. MK 560 41.punkts neparedz iespēju birojam izvēlēties, vai administratīvo aktu par OI tiesību atcelšanu izdot un birojam nav nekādas rīcības brīvības gadījumā, ja komersants neiesniedz pārskatu.

Judikatūrā atzīts, ka termiņa atjaunošanas pamats ir nokavējumu attaisnojoši iemesli, kas nevar būt atkarīgi no nokavējušā procesa dalībnieka gribas un rīcības. Proti, šķēršļiem, kas traucēja procesuālās darbības izpildi laikā, jābūt objektīviem, neatkarīgiem no procesa dalībnieka. Nokavētā procesuālā termiņa atjaunošana ir izņēmuma gadījums, ja pastāv objektīvi apstākļi, kas personai liedza izpildīt procesuālās darbības likumā noteiktajā termiņā. Ja termiņš nokavēts paša lietas dalībnieka vainas dēļ, tas nav atjaunojams.

Attiecībā uz pieteicējas amatpersonai (īpašniekam) izsniegto darbnespējas lapu un slimības cēloni kā iemeslu MK 560 38.punktā noteiktā pienākuma neizpildīšanai norādāms, ka personas slimība pati par sevi nav atzīstama par tādu objektīvu apstākli, kas personai liegtu izpildīt procesuālās darbības likumā noteiktajā termiņā. Pieteicēja nav iesniegusi pierādījums, kas apliecinātu tās amatpersonas (īpašnieka) nespēju vispār veikt kādas darbības, piemēram, attālināti elektroniskajā sistēmā iesniegt pārskatu arī slimības laikā.

Citiem pieteicējas norādītajiem apstākļiem, piemēram, par ārkārtējo situāciju šajā gadījumā nav nozīmes, vērtējot pieteicējas pienākuma izpildes nokavējuma iemeslus, kā sabiedrībai (cilvēkiem) noteiktie ierobežojumi varēja radīt šķēršļus elektroniskā vidē iesniedzamam dokumentam. Tāpat pieteicēja nav izskaidrojusi kāpēc citos gadījumos konkrētajā laikā periodā pieteicējas īpašnieks spēja nodrošināt HES darbību, sagatavot dokumentus un iesniegt tos iestādē. Ārkārtas stāvoklis valstī nav traucējis pieteicējai arī turpināt ražot elektroenerģiju OI ietvaros.

Tiesa norāda, ka MK 560 38.punktā ietvertais termiņš ir procesuāls termiņš (termiņš kādas procesuālas darbības/pienākuma veikšanai), ko var tikai atjaunot, kad tas ir nokavēts nepārvaramu šķēršļu dēļ.

Atziņas par elektrostacijas pašpatēriņa prasību neievērošanu, saražotās elektroenerģijas uzskaites prasību neievērošanu, brīdinājumā noteiktā pārbaudes perioda termiņa uzskaiti, neievērošanu un tajā noteikto pienākumu neizpildes sekām, kā arī atziņas par tiesiskā regulējuma maiņas aspektiem uzsākta administratīvā procesa ietvaros, tiek vērtētas administratīvajā lietā Nr. A420269020. (Administratīvās rajona tiesas spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda[ECLI:LV:ADRJJTN:2022:0228.A420269020.7.S]).

Īss apstākļu izklāsts:

Pieteicējai atceltas obligātā iepirkuma tiesības, pārtraucot valsts atbalsta sniegšanu, jo pieteicēja nav nodrošinājusi elektrostacijas atbilstību Elektroenerģijas tirgus likuma 30. panta 1.¹ daļas un Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 560 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību" 53. punkta prasībām, proti, pārdotās elektroenerģijas apjoms ir vienāds ar saražotās elektroenerģijas apjomu, tādējādi nenodrošinot elektrostacijas pašpatēriņa prasību ievērošanu.

Biroja ieskatā pieteicēja nav ievērojusi brīdinājumā noteikto triju mēnešu periodu, kurā jānodrošina elektrostacijas atbilstība attiecīgajiem kritērijiem, par kuriem izteikts brīdinājums, kā arī, veicot elektrostacijas klātienes pārbaudi, konstatēts, ka saražotās elektroenerģijas uzskaite nav pārskatāma un principiālā shēma neatbilst faktiskajai situācijai dabā. Līdz ar to secināts, ka pieteicējas iesniegtajā papildu pārskatā pēc brīdinājuma saņemšanas norādītie dati nav objektīvi pamatoti un patiesi, kā rezultātā pieņemts lēmums par valsts sniegtā atbalsta atcelšanu obligātā iepirkuma jomā, kuru pirmās instances tiesa atstājusi negrozītu.

Tiesa spriedumā uzsvērusi, ka Noteikumos Nr. 560 nav iekļauti pārejas noteikumi attiecībā uz Birojā uzsāktu administratīvo procesu, līdz ar to tiesa atzīst, ka administratīvajam procesam iestādē ir jāatbilst tām tiesību normām, kuras ir spēkā konkrētās procesuālās darbības veikšanas laikā. Birojs pamatoti piemērojis Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumu Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" (spēkā līdz 2020. gada 10. septembrim) nosacījumus kopsakarā ar Noteikumiem Nr. 560.

Attiecībā uz brīdinājuma ietvertā termiņa uzsākšanas datumu tiesas ieskatā loģisks ir secinājums, ka darbības atbilstību šiem kritērijiem komersants var uzsākt nodrošināt tikai pēc brīdinājuma saņemšanas, proti, triju mēnešu termiņš, kurā jānodrošina elektrostacijas darbība attiecīgiem kritērijiem, sākas pēc tā paziņošanas, turklāt elektrostacijas darbība atbilstoši prasībām jānodrošina visā triju mēnešu periodā. Minēto nosacījumu neizpilde tiesas ieskatā ir patstāvīgs pamats tiesību atcelšanai. Pieteicējas atsaukšanās uz vairākkārt kļūdaini norādītu informāciju dokumentācijā, kas iesniegta uzraudzības iestādēm, nemaina faktu, ka elektrostacijas darbība nav atbildusi normatīvo aktu prasībām.

Atziņas par komersanta pienākumu nodrošināt Biroja pārstāvjiem piekļuvi elektrostacijai pārbaudes veikšanai, par nodokļa parāda esamības sekām, par tiesiskā regulējuma maiņas aspektiem uzsākta administratīvā procesa ietvaros un komersanta pienākumu rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam tiek vērtētas administratīvajā lietā Nr. A420122721 (Administratīvās rajona tiesas spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADRJRIT:2021:1223.A420122721.3.S]).

Īss apstākļu izklāsts:

Pieteicējai atceltas obligātā iepirkuma tiesības, pārtraucot valsts atbalsta sniegšanu, jo pieteicēja nav ievērojusi Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 561 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, uzraudzību un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" 41. punkta un 46.5. apakšpunkta prasības. Proti, pieteicējai konstatēts nodokļu parāds, kas pēc brīdinājuma nosūtīšanas netika dzēsts, kā arī pieteicēja atkārtoti nav nodrošinājusi Biroja pārstāvjiem piekļuvi elektrostacijām pārbaudes veikšanai, kā rezultātā pieņemts lēmums par valsts sniegtā atbalsta atcelšanu obligātā iepirkuma jomā, kuru tiesa atstājusi negrozītu.

Tiesa spriedumā uzsvērusi, ka administratīvajam procesam iestādē ir jāatbilst tām tiesību normām, kuras ir spēkā konkrētās procesuālās darbības veikšanas laikā, atzīstot, ka Biroja lēmums pamatojams ar Noteikumu Nr. 561 55. punktu, neskatoties uz apstākli, ka brīdinājums nosūtīts Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" (spēkā līdz 2020. gada 10. septembrim) darbības laikā. Turklāt abas minētās tiesību normas ir identiskas, kas pēc būtības nerada pieteicējai nelabvēlīgas sekas. Tiesa atzīst par pamatotu Biroja norādīto, ka pēc Biroja lēmumu stāšanās spēkā pieteicēja varēja turpināt elektrostacijās ražot elektroenerģiju un pārdot to par tirgus cenu.

Tiesa norādījusi, ka tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros nav absolūtas, bet gan priekšrocība un konkurenci ierobežojošas. Ja kaut viens no noteikumiem netiek izpildīts, Birojam ir pienākums lemt par atbalsta saņemšanas tiesību atcelšanu. Likumdevējs, tādējādi izvērtējot samērīguma principu, nav paredzējis Birojam veikt parāda rašanās apstākļu izvērtējumu un atkarībā no tā pieņemt lēmumu, bet gan parāda esības gadījumā imperatīvi noteicis, ka ir atceļamas obligātā iepirkuma tiesības.

Tiesa atzīst par pamatotu Biroja viedokli, ka komercdarījumu attiecībās komersanta pienākums ir rīkoties ar krietna un kārtīga komersanta rūpību. Šī rūpība izpaužas kā komersanta rīcība saskaņā ar to zināšanu un prasmju līmeni, kāds tiek objektīvi sagaidīts attiecīgajā komercdarbības jomā. Konkrētajā gadījumā no pieteicējas bija sagaidāms, ka tā ievēros valsts atbalsta saņemšanai noteiktās prasības un veiks nodokļu nomaksu saskaņā ar attiecīgo jomu regulējošo normatīvo aktu prasībām, kā arī nodrošinās Biroja pārstāvjiem piekļuvi veikt klātienes pārbaudes pieteicējai piederošajās elektrostacijās. Apstāklis, ka pieteicēja elektrostacijās neveica aktīvu darbību, nevarēja būt par pamatu klātienes pārbaudes liegšanai Birojam.

Atziņas par komersanta pienākumiem un to godprātīgu izpildi, saņemot valsts atbalstu, tiek vērtētas lietā Nr. A420179421 (Administratīvās rajona tiesas 20.12.2021. spriedums atrodams tiesu e-pakalpojumu vietnē pēc ECLI koda   [ECLI:LV:ADRJLTN:2021:1220.A420179421.2.S]).

Īss apstākļu izklāsts.

Pieteicējai atteikts atjaunot nokavēto procesuālo termiņu gada pārskata iesniegšanai, atceltas tiesības pārdot hidroelektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī noteikts pienākums atmaksāt no valsts saņemto atbalstu par elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros.

Pieteicēja, atsaucoties uz COVID-19 pandēmiju, Biroja lēmumu pārsūdzēja un administratīvā rajona tiesa pieteikumu noraidīja.

Tiesa lietā konstatēja, ka pieteicēja, atsaucoties uz ārkārtējo situāciju saistībā ar COVID -19 infekcijas izplatīšanos, nav norādījusi nevienu konkrētu apstākli par šķēršļiem, kas tai traucēja gada pārskatu Birojā iesniegt normatīvajos aktos noteiktā termiņā, un COVID - 19 nav traucējis pieteicējai enerģijas ražošanai. Tādējādi tiesa secināja, ka ārkārtējā situācija 2021.gadā līdz gada pārskata iesniegšanas gala termiņam nav traucējusi pieteicējai veikt elektroenerģijas ražošanu un pārdošanu.

Tāpat tiesa secināja, ka darbnespēja, ja tā konkrētajai pieteicējas amatpersonai bija, tai netraucēja veikt amata pienākumus (elektroniski parakstīts rēķins par piegādāto elektroenerģiju). Lietā turklāt nav strīda par to, ka pieteicējai ir divas amatpersonas ar paraksta tiesībām. Tātad gada pārskatu Birojam noteiktajā termiņā varēja iesniegt jebkura no tām.

Tiesa spriedumā norāda, ka pieteicēja ir komersants, tādēļ tam amatpersonu kompetences jānosaka un resursi jāplāno, paredzot rīcību ne tikai ikdienišķām situācijām, bet arī gadījumiem, kad kāda no amatpersonām „ieziet no ierindas”. Tādēļ vienas pieteicēja amatpersonas darbnespēja kā iemesls gada pārskata neiesniegšanai Birojā normatīvajos aktos noteiktā termiņā nav tāds, kas nebūtu atkarīgs no pieteicējas gribas un rīcības.

Tiesa atzina, ka konkrētajā gadījumā lietā nav konstatējami tādi apstākļi, kas dotu pamatu atzīt, ka pieteicējas pieļautajam procesuālā termiņa nokavējumam gada pārskata iesniegšanai Birojā būtu konstatējami objektīvi, no pieteicējas (t.i., no komersanta, kas ir juridiska persona) neatkarīgi šķēršļi. Līdz ar to procesuālo termiņu pieteicējai pārskata iesniegšanai Birojs pamatoti nav atjaunojis.

Tiesa norāda, ka  komersantiem, kas saņem valsts atbalstu obligātā iepirkuma ietvaros ir priekšrocība, nevis absolūtas tiesības, kā rezultātā ar ārējo normatīvo aktu noteiktie priekšnosacījumi atbalsta saņemšanai ir ievērojami godprātīgi un visu atbalsta saņemšanas laiku, tādējādi pietiek pat ar viena nosacījuma neizpildi, lai komersantu izslēgtu no valsts atbalsta saņēmēju loka. 

Atziņas par komersanta pienākumiem un to godprātīgu izpildi, saņemot valsts atbalstu, tiek analizētas lietā Nr.A420206721 (Administratīvās rajona tiesas spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADRJRIT:2022:0713.A420206721.10.S])

Īss apstākļu izklāsts.

Pieteicējai atceltas tiesības pārdot biogāzes elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī noteikts pienākums atmaksāt no valsts saņemto atbalstu par elektroenerģijas pārdošanu obligātā iepirkuma ietvaros, jo Birojs pārbaudē konstatēja virkni pārkāpumu (nepareizi izvietotas un nesaskaņotas  pieslēguma shēmas; siltumenerģijas skaitītājs uzstādīts neatbilstoši; netika uzrādīti lietderīgās siltumenerģijas uzskaites mēraparāti vai mēraparātu sistēma; kurināmā mēraparātiem nav metroloģiskā papildmarķējuma, nacionālā tipa apstiprinājuma zīmes un atkārtotās verificēšanas). Pieteicēja uzskatīja, ka neprecizitātes ražotnēs izvietotajās shēmās un mēraparātu uzstādīšanā nevar būt patstāvīgs pamats obligātā iepirkuma tiesību atcelšanai, kā arī pieteicēja nepiekrita Biroja konstatētajam, ka elektrostacijā nav lietderīgi izmantota koģenerācijā saražotā siltumenerģija. Administratīvā rajona tiesa pieteicējas pieteikumu noraidīja.

Tiesa atzina par pareizu Biroja izdarīto secinājumu, ka pieteicēja biogāzi (fermenteros) ražo tikai savām vajadzībām jeb pašpatēriņam. Proti, ja elektrostacijā saražotā siltumenerģija tiek izmantota biogāzes ražošanai un tiek izmantota elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai elektrostacijā, tad šāda siltumenerģijas izmantošana ir atzīstama par pašpatēriņu, tas ir, siltumenerģijas izmantošanu elektrostacijas vajadzībām, nevis par lietderīgi izmantoto siltumenerģiju Elektroenerģijas tirgus likuma izpratnē.

Attiecībā uz samērīguma principa ievērošanu tiesa secina, ka pat tad, ja no tiesiskā regulējuma izriet, ka personai iestājas nelabvēlīgas sekas gadījumā, ja tā nav tehnoloģiski nodrošinājusi siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu vai elektrostacijā nav uzstādījusi mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmas atbilstoši noteikumiem, var būt situācijas, kurās atcelt komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības nav samērīgi. Tomēr konkrētajā lietā tiesa nekonstatēja tādus apstākļus, kas liecinātu par netipisku situāciju un būtiski mainītu tiesību normā paredzētā gadījuma raksturu, tādējādi secinot, ka likumdevējs attiecībā uz šādu situāciju jau pats ir izdarījis samērīguma apsvērumus, kurus tipiskā situācijā vairs nav pamata pārskatīt.

Tiesa atzina, ka mēraparātu vai mērlīdzekļu sistēmas uzstādīšana un atbilstības nodrošināšana metroloģiskām prasībām saskaņā ar noteikumiem ir obligāta prasība, lai pārdotu no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Arī gadījumā, kad mēraparāts nav uzstādīts pareizi vai arī tam nav visas nepieciešamās uzlīmes un marķējumi, ir secināms, ka elektrostacija nav aprīkota ar uzskaites mēraparātiem vai mērlīdzekļu sistēmu, kas atbilst normatīvajiem aktiem par mērīšanas līdzekļu metroloģiskajām prasībām un to metroloģiskās kontroles kārtību, jo to rādījumus nevar uzskatīt par ticamiem un vērā ņemamiem. Šādos apstākļos nav tiesību pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Tiesa secināja, ka pieteicējas pieļautie pārkāpumi lietā liecina, ka pieteicēja pēc būtības nav izpildījusi tiesību normās noteiktos priekšnosacījumus valsts atbalsta saņemšanai.

Atziņas par komersantam izdota labvēlīga administratīvā akta atzīšanu par spēkā neesošu, procesuālajiem pārkāpumiem un atlīdzinājuma noteikšanu tiek vērtētas lietā Nr. A420108721. (Administratīvās apgabaltiesas spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2022:0630.A420108721.16.S]).

Īss apstākļu izklāsts:

Sākotnēji ar Ekonomikas ministrijas lēmumu pieteicējai atceltas obligātā iepirkuma tiesības, kas ar Administratīvās apgabaltiesas spriedumu tika atzīts par nepamatotu, līdz ar to Birojs pēc obligātā iepirkuma uzraudzības funkciju pārņemšanas un pieteicējas iesnieguma saņemšanas izdeva lēmumu, nosakot pieteicējai jaunu termiņu elektroenerģijas ražošanas uzsākšanai. Pieteicēja, nepiekrītot Biroja lēmumam, vērsās tiesā ar pieteikumu par tai pēc būtības labvēlīga administratīvā akta atzīšanu par spēkā neesošu, tā izdošanas procesā pieļauto procesuālo pārkāpumu konstatēšanu un atlīdzinājumu.

Administratīvā rajona tiesa pieteicējas prasību noraidīja, savukārt Senāts (pēc blakus sūdzības saņemšanas) un Administratīvā apgabaltiesa pēc apelācijas sūdzības saņemšanas atstāja negrozītu pirmās instances spriedumu, konstatējot, ka Biroja lēmums nav radījis konkrētu pieteicējas tiesību aizskārumu, tostarp nav uzlicis pieteicējai pienākumu veikt noteiktu darbību, bet tikai piešķīris pieteicējai tiesības, kuras pieteicēja var realizēt pēc saviem ieskatiem.

Administratīvā apgabaltiesa uzsvērusi, ka, lai arī lēmums saistībā ar normatīvo aktu grozījumiem attiecībā uz iestāžu kompetenci pieņemts novēloti, tomēr Administratīvā procesa likuma 64. panta regulējums paredz iespēju pagarināt lēmuma izdošanas termiņu līdz pat gadam, ja nepieciešama ilgstoša faktu konstatēšana. Vienlaikus tiesa konstatēja,  ka pieļautais procesuālais pārkāpums nav radījis būtisku pieteicējas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu, proti, šis kavējums nav ietekmējis administratīvā procesa rezultātu (administratīvo aktu) pēc būtības, tostarp nav arī uzlicis pieteicējai pienākumu veikt noteiktu darbību, bet tikai piešķīris pieteicējai tiesības darbības veikšanai pēc saviem ieskatiem.

Tiesa secinājusi, ka apstākļi, kas pieteicējas ieskatā padarīja neiespējamu projekta īstenošanu, lielākoties bija jau iestājušies līdz brīdim, kad pieteicēja vērsās Ekonomikas ministrijā un Birojā ar lūgumu pagarināt termiņu koģenerācijas stacijas izbūvei. Minēto apstiprina arī fakts, ka pieteicēja nav iesniegusi tiesā pierādījumus, kas apliecinātu, ka dēļ elektrostacijas būvniecība vairs nav iespējama, turklāt attiecīgus argumentus paudusi tikai tiesvedības procesā, nevis pirms Biroja lēmuma pieņemšanas.

Tiesa skaidro, ka gadījumā, ja tomēr iestāde ir pieļāvusi procesuālu pārkāpumu, lietā ir jāpārbauda vai ar šo procesuālo pārkāpumu radīts būtisks pieteicējas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Senāta praksē atzīts, ka būtisks personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums ir konstatējams tad, ja ar to ir aizskartas vai ierobežotas pamattiesības vai cilvēktiesības, ja tas ir bijis ilgstošs, ievērojami apgrūtinošs vai ja tas ir radījis tādus zaudējumus vai kaitējumu, par kuru saprātīgs vērtētājs varētu teikt, ka šādi zaudējumi vai kaitējums nav vienkārši paciešami, ar tiem nevar samierināties un par tiem pienākas kompensācija (Senāta 2019.gada 28.oktobra lēmuma lietā Nr.SKA-1586/2019 10.punkts, 2019.gada 28.februāra lēmuma lietā Nr.SKA-943/2019 22.punkts, 2016.gada 30.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-217/2016 7.punkts, 2016.gada 4.janvāra lēmuma lietā Nr.SKA-509/2016 7.punkts). Tā kā šajā lietā konstatētais procesuālais pārkāpums neietekmēja lēmuma (administratīvā akta) saturu, secināts, ka pieteicējai radītais tiesību vai tiesisko interešu aizskārums nav būtisks, lai kalpotu par pamatu atlīdzinājuma piešķiršanai.

Atziņas par nodokļu parāda kā obligātā iepirkuma tiesību atcelšanas pamatu, brīdinājuma periodā ietvertā termiņa atzīšanu par materiāltiesisku, komersanta pienākumu uzņemties riskus par stacijas izveidi un sekmīgu darbību obligātā iepirkuma jomā tiek vērtētas lietā Nr. A420160719. (Kasācijas instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:AT:2022:0209.A420160719.13.L]).

Īss apstākļu izklāsts:

Pieteicējai atceltas obligātā iepirkuma tiesības, pārtraucot valsts atbalsta sniegšanu un nosakot atbalsta atmaksas pienākumu, jo pieteicēja nav ievērojusi Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" (spēkā līdz 2020. gada 10. septembrim, turpmāk – Noteikumi Nr. 221) 44.² punkta prasības par nodokļu parāda neesamību, kā arī noteiktajā brīdinājuma termiņā neiesniedza apliecinājumu atbilstoši Noteikumu Nr. 221 46.¹ punktam par parāda dzēšanu. Pēc vairākkārtējiem brīdinājumiem atbilstoši Noteikumu Nr. 221 47. punktam pieņemts lēmums par valsts sniegtā atbalsta atcelšanu obligātā iepirkuma jomā, kuru Administratīvā rajona tiesa, Administratīvā apgabaltiesa un Senāts atzinuši par pamatotu.

Attiecībā uz brīdinājuma periodu nodokļu parāda novēršanai Administratīvā apgabaltiesa uzsvērusi, ka Noteikumu Nr.221 46.¹ punktā noteiktais termiņš ir materiāltiesisks, jo ļauj komersantam, kurš saņem valsts atbalstu, pierādīt, ka tas ir spējīgs novērst neatbilstību un attiecīgi to apliecināt. Vienlaikus nedz Noteikumi Nr. 221, nedz citi normatīvie akti neparedz konkrētā termiņa pagarinājumu. Tādējādi pieteicēja par savu pienākumu apjomu un termiņu, kādā tas izpildāms, jau zināja un tai vajadzēja rēķināties ar iespējamām sekām.

Apgabaltiesa pievienojas pirmās instances spriedumā paustajam, ka elektroenerģijas obligātais iepirkums darbojas nevis kā investīciju finansējums stacijas izveidei, bet gan kā garantēts maksājums stacijas darbības laikā. Visus riskus par stacijas izveidi un sekmīgu darbību (elektroenerģijas saražošanu) uzņemas attiecīgais ražotājs, tāpēc valsts šīs atbalsta sistēmas ietvaros par šiem riskiem atbildību nevar uzņemties. Ja ražotājs savas vainas vai objektīvu apstākļu dēļ staciju pienācīgi neizveido, nespēj nodrošināt tās ekspluatāciju un darbības atbilstību normatīvo aktu un ministrijas administratīva akta nosacījumiem, atbalsts elektroenerģijas obligātā iepirkuma veidā netiek sniegts.

Attiecībā uz mēģinājumiem novērst nodokļu parādu un sadarbību ar Valsts ieņēmumu dienestu Senāts atzinis, ka gan pirmās, gan otrās instances tiesa ir izvērtējusi pieteicēja sadarbību ar Valsts ieņēmumu dienestu, kā rezultātā secināts, ka tas neattiecas uz strīdus periodu, par kuru tika izteikts brīdinājums, tāpēc kasācijas sūdzība nav pamatota. Ekonomikas ministrijai pastāvējis pamats secināt, ka lēmuma pieņemšanas laikā bija iestājies nosacījums, kura dēļ pieteicējai piešķirtais valsts atbalsts ir atceļams. Līdz ar to konkrētajā gadījumā likuma "Par nodokļiem un nodevām" 18. panta pirmās daļas 8. punkts attiecībā uz termiņa pagarinājumu nebija piemērojams. Precizēts, ka valsts atbalsta atcelšana nav sods, bet gan piešķirto tiesību atņemšana, ja komersants neatbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām, vienlaikus norādot, ka valsts neuzņemas atbildību par komersanta darbības iespējamiem riskiem.

Vienlaikus Senāts skaidro, ka nav pamatots pieteicēja arguments, ka Administratīvā apgabaltiesa, izskatot lietu rakstveida nevis mutvārdu procesā, nevarēja pieteicēju pienācīgi uzklausīt. Atzīts, ka rakstveida procesā lietas dalībniekiem tiek nodrošināts tāds pats tiesību apjoms kā mutvārdu procesā, kā arī, ja lietas materiāli ir pietiekami un atbilstoši, lietu izskatīt mutvārdu procesā ir nepamatoti un nelietderīgi.   

Atziņas par Paziņošanas likuma normu piemērošanu, nodokļa parāda esamību, ENER sistēmas izmantošanu informācijas apmaiņai un adresāta līdzdarbības principu tiek vērtētas lietā Nr. A420176720 (Kasācijas instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:AT:2022:0208. A420176720.10.L]).

Īss apstākļu izklāsts:

Pieteicējai atceltas obligātā iepirkuma tiesības, pārtraucot valsts atbalsta sniegšanu un nosakot atbalsta atmaksas pienākumu, jo pieteicēja nav ievērojusi Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumu Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" (spēkā līdz 2020. gada 10. septembrim) nosacījumus un nav iesniegusi Noteikumu Nr.262 61.⁴ punkta noteikto apliecinājumu par nodokļu parāda neesamību. Proti, pieteicējai konstatēts nodokļu parāds, kas pēc brīdinājuma nosūtīšanas netika dzēsts, kā rezultātā pieņemts lēmums par valsts sniegtā atbalsta atcelšanu obligātā iepirkuma jomā, kuru Administratīvā apgabaltiesa atstājusi negrozītu. Lietā nav strīda par to, ka pieteicējai ir konstatēts nodokļu (nodevu) parāds, kas brīdinājumā noteiktajā periodā nav ticis novērsts. Faktiski pieteicējas argumenti ir vērsti uz paziņošanas kārtību, kas, Biroja ieskatā, nav pamatoti, jo balstīti uz kļūdainu tiesību normu interpretāciju, kā arī maldīgu priekšstatu par lietas faktiskajiem apstākļiem.

Administratīvā apgabaltiesa pievienojusies pirmās instances paustajai atziņai, ka izskatāmajā lietā pieteicēja nav norādījusi objektīvus iemeslus, kas būtu bijuši par šķērsli brīdinājuma saņemšanai pieteicējas juridiskajā adresē, tātad nav atspēkojusi likuma prezumpciju par brīdinājuma paziņošanu. Apgabaltiesa nekonstatē, ka vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos attiecībā pret citiem komersantiem iestāde būtu rīkojusies atšķirīgi, piemēram, ka brīdinājumi citiem komersantiem tiktu nosūtīti tikai un vienīgi elektroniski. Apgabaltiesa atbalsta argumentu, ka iestādei nav jānoskaidro, kādu iemeslu dēļ izveidojies nodokļu parāds, kā to pareizi uzsvērusi arī pirmās instances tiesa, un vienlaikus piekrīt, ka ir atbalstāma prakse saskaņot iestāžu veicamo pārbaužu laiku, taču apgabaltiesa nekonstatē ne no tiesību normām, ne no loģikas apsvērumiem izrietošu nepieciešamību telefoniski saskaņot brīdinājuma procedūru, informēt personu telefoniski par brīdinājuma izteikšanu vai nosūtīšanu.

Nav pamatots pieteicējas apgalvojums, ka ENER sistēma ir veidota jebkurai informācijas apmaiņai, tostarp lai nosūtītu komersantam brīdinājumu par iespēju zaudēt tiesības pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.

Senāts norādījis, ka iestādei ir rīcības brīvība izvēlēties atbilstošāko saziņas veidu, ciktāl to neierobežo tiesību normas, tādējādi iestāde ar juridisko personu var sazināties gan ar pasta starpniecību, gan elektroniski atbilstoši Paziņošanas likuma prasībām. Vienlaikus Senāts atzīst par pamatotu Apgabaltiesas secinājumu, ka pat gadījumā, ja adresāts ir devis priekšroku vienai no minētajiem saziņas veidiem, iestāde ir tiesīga izmantot citu paziņošanas veidu, ja atzīst to par situācijai atbilstošāku.

Senāts norādījis, ka dokumenta paziņošanas procesā spēkā ir adresāta līdzdarbības princips, proti, adresātam ir pienākums būt sasniedzamam norādītajā adresē. Līdzdarbības pienākuma neizpildīšanas gadījumā adresāts, iespējams, var izvairīties no dokumenta faktiskas saņemšanas, bet nevar izvairīties no dokumenta saņemšanas tiesiskā nozīmē (Senāta 2015.gada 25.jūnija spriedums lietā Nr. SKA-848/2015; Senāta 2012.gada 20.jūlija spriedums lietā Nr. SKA-387/2012; 2016.gada 30.decembra lēmums lietā Nr. SKA-207/2016).

Vienlaikus Senāts paudis, ka Noteikumu Nr. 262 60.² punkts nav tulkojams tā, ka iestādei būtu pienākums par katru cenu nodrošināt, ka tās brīdinājumu pieteicēja faktiski saņem, tāpēc pieteicējas argumenti, ka pieteicēja ir norādījusi juridisko adresi tikai tālab, ka to prasa tiesību normas, nav tiesiski nozīmīgi. 

Atziņas par Elektroenerģijas tirgus likuma 31.³ panta pirmās un trešās daļas, kā arī Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 560 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību” 21.3., 28., 30., 31., 48.4. punkta un 3. pielikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam teikumam tiek vērtētas Satversmes tiesas lietā Nr. 2021-31-0103  (Satversmes tiesas spriedums pieejams šeit).

Īss apstākļu izklāsts:

Lieta ierosināta pēc vairāku komersantu pieteikuma. Pieteikuma iesniedzējas ražo elektroenerģiju koģenerācijas procesā, izmantojot biogāzi. To tiesības piedalīties obligātajā iepirkumā ir saistītas ar Noteikumu Nr. 560 prasību ievērošanu. Pieteikuma iesniedzējas iebildušas pret konkrētām ar lietderīgās siltumenerģijas nodrošināšanu saistītām prasībām, kā arī pret lietderīgās siltumenerģijas sasaisti ar obligātā iepirkuma apjoma noteikšanu, aprēķinot enerģijas ražošanas lietderības koeficientu. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, minētās prasības nav izpildāmas.

Tiesas secinājumi:

Par tiesvedības izbeigšanu prasījuma daļā.

Satversmes tiesa izbeidza tiesvedību lietā daļā par Elektroenerģijas tirgus likuma 31.3 panta trešās daļas, Noteikumu Nr. 560 21.3. apakšpunkta un trešā pielikuma atbilstību Satversmes 1. pantam un 105. panta trešajam teikumam, jo nekonstatēja Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu. Savukārt daļā par Elektroenerģijas tirgus likuma 31.3 panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 1. pantam un 105. panta trešajam teikumam tiesvedība izbeigta, jo Pieteikuma iesniedzējas ir nokavējušas pieteikuma iesniegšanas termiņu.

Par prasījuma robežu paplašināšanu.

Vērtējot Pieteikuma iesniedzēju iebildumus kopsakarā, Satversmes tiesa secināja, ka lietā nepieciešams paplašināt prasījumu un vērtēja arī Noteikumu Nr. 560 21.6. satversmību. Minētā norma nošķir to, kāda siltumenerģija ir uzskatāma par lietderīgi izmantotu, tādēļ lietas izskatīšana bez šīs normas nebija iespējama.

Par atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam.

Satversmes tiesa vērtēja apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam teikumam kopsakarā ar Satversmes 1. pantu. Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētajās normas ietvertais pamattiesību ierobežojums pieņemts, pamatojoties uz likumu.

Apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība. Vienlaikus šis leģitīmais mērķis aplūkojams no diviem aspektiem – no vienas puses, tas ir vērsts uz energoefektivitātes un tātad vides aizsardzības veicināšanu, bet, no otras puses, tas ir vērsts uz galapatērētāju izmaksu samazināšanu, izskaužot nesaimniecisku un negodprātīgu rīcību nozarē.

Satversmes tiesa secināja, ka Noteikumu Nr. 560 48.4. apakšpunkts atbilst Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam teikumam. Minētā norma pilnvaro Būvniecības valsts kontroles biroju izdot administratīvo aktu gadījumā, ja ražotājs nenodrošina siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu. Ja ražotājs nepilda tiesību normās noteiktās prasības, tas nevar paļauties uz to, ka valsts joprojām tam sniegs atbalstu. Turklāt ikvienā gadījumā, kad Būvniecības valsts kontroles birojs lemj par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu, tiek sniegts individuāls novērtējums Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Par neatbilstību samērīguma principam.

Satversmes tiesa atzina, ka Noteikumu Nr. 560 21.6. apakšpunkts, 28., 30., un 31. punkts nav samērīgi, jo, ievērojot zinātnē paustās atziņas, kā arī Ministru kabineta izdotos grozījumus apstrīdētajās normās, leģitīmo mērķi bija iespējams sasniegt ar Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, pastāv alternatīvi līdzekļi, kas ļautu ņemt vērā mainīgos apstākļus, kuri ietekmē enerģijas ražošanas lietderību biogāzes elektrostacijās, – sezonalitāti, kā arī biogāzes izejvielu un iegūtās biogāzes atšķirības. Satversmes tiesa arī uzsvēra biogāzes elektrostaciju nozīmi lauksaimniecības atlikumproduktu pārstrādē, kas palīdz sasniegt Latvijas un Eiropas Savienības kopējos mērķus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā. Tiesības piedalīties obligātajā iepirkumā ir piešķirtas dažādiem elektroenerģijas ražotājiem – gan tādiem, kas izmanto fosilos energoresursus, piemēram, dabasgāzi, gan tādiem, kas izmanto atjaunojamos energoresursus, piemēram, vēju, sauli, biomasu vai biogāzi. Lai arī valstij ir plaša rīcības brīvība pārskatīt valsts atbalsta shēmu, šādu izmaiņu veikšanā ir jāņem vērā tie mērķi, kuru dēļ valsts atbalsts vispār ir ieviests. Tāpat vērtējams ir arī katras izmantotās tehnoloģijas ieguldījums klimata mērķu sasniegšanā un citstarp Latvijas enerģētiskajā neatkarībā. Proti, normatīvais regulējums, kas izstrādāts atbilstoši zinātnes atziņām, var novērst to, ka ražotāji rīkojas nesaimnieciski un negodprātīgi, un tādējādi samazināt to gadījumu skaitu, kad valsts atbalsts tiek sniegts nepamatoti, bet joprojām veicināt efektīvu siltumenerģijas izmantošanu un klimata mērķu sasniegšanu.

Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka Noteikumu Nr. 560 21.6. apakšpunkts, 28., 30., un 31. punkts neatbilst Satversmes 105. panta pirmajam teikumam.

Par brīdi, ar kuru tiesību normas zaudē spēku.

Daļa no tiesību normām, kuras atzītas par neatbilstošām Satversmei, ir grozītas. Tādēļ Satversmes tiesa lēma par to Satversmei neatbilstošo tiesību normu spēka zaudēšanu, kuras nav grozītas. Ievērojot normu saistību ar citiem aspektiem publiski tiesisko attiecību ietvaros valsts atbalsta jomā, Satversmes tiesa atzina, ka Ministru kabinetam ir nepieciešams laiks jauna regulējuma izstrādei. Lai efektīvi novērstu Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu, Satversmes tiesa atzina, ka attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējām apstrīdētās normas zaudē spēku no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.