Biroja sagatavotais tiesas nolēmumu pārskats lietās par komersantiem piešķirtajām tiesībām ražot elektroenerģiju koģenerācijā un elektroenerģiju, izmantojot atjaunojamos resursus obligātā iepirkuma ietvaros 

Saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 31.2 panta pirmo un otro daļu un Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr.221 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (turpmāk – Noteikumi Nr.221) 2.1punktu un Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr.262 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” (turpmāk – Noteikumi Nr.262) 6.1 punktu, Būvniecības valsts kontroles birojs (turpmāk – Birojs) no 2020.gada 1.janvāra organizē to elektroenerģijas ražotāju darbības uzraudzību un kontroli, kuri izmanto noteikumos minētās tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī pieņem lēmumus par valsts atbalsta izmaksas apturēšanu un nepamatoti vai nelikumīgi saņemtā valsts atbalsta atgūšanu.

Samērīguma, tiesību normu saprātīgas piemērošanas, privātpersonu tiesību ievērošanas un labas pārvaldības principi ir vērtēti lietā Nr.A420296919 (A01104-20/36) (spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADRJJTN:2020:0616.A420296919.5.S]).

Īss apstākļu izklāsts.

Pieteicējam ar Ministrijas lēmumu atcelta atļauja ražot elektroenerģiju koģenerācijā obligātā iepirkuma ietvaros, pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumu Nr.221 (šeit un turpmāk – tiesību normas redakcijā, kas bija spēkā ministrijas lēmuma izdošanas brīdī) 47.punktu, konstatējot, ka Pieteicēja minēto noteikumu 46.1. punktā noteiktajā triju mēnešu laikā no brīdinājuma saņemšanas nenodrošināja komersanta atbilstību noteikumuNr.211 44.2. punkta kritērijam.

Pieteicējs apstrīdēšanas iesniegumu pamatojis ar argumentu, ka objektīvu iemeslu dēļ brīdinājumu nav saņēmis, līdz ar to nebija informēts par tā saturu un noteiktajiem termiņiem apliecinājuma iesniegšanai. Pasta iestāde nav sniegusi skaidrojumu, kādēļ ierakstīts sūtījums netika saņemts. Līdz šim pārkāpumi nav bijuši, iepriekšējā saziņa ar Ministriju notikusi sūtot vēstules pa pastu, elektroniski vai sazvanoties. Izmantojot šos saziņas veidus, Ministrijai bija iespēja saziņu veikt ātrāk un efektīvāk.

 Likumā noteiktais pienākums nodokļu parāda samaksai tika veikts pēc brīdinājuma saņemšanas.

       Saskaņā ar Paziņošanas likuma 3.panta pirmo un otro daļu, dokumenta paziņošanu iestāde veic uz vietas iestādē vai piegādājot ar tās norīkota darbinieka vai ziņneša starpniecību, izmantojot pasta pakalpojumus, izmantojot elektroniskos sakarus vai publiski. Ja ārējā normatīvajā aktā nav noteikts konkrēts dokumenta paziņošanas veids, iestāde pati izvēlas tādu veidu, kas nodrošinātu atbilstošu dokumenta paziņošanu adresātam. Iestāde pēc iespējas ņem vērā adresāta norādīto dokumenta paziņošanas veidu.

           Tiesa, izvērtējot brīdinājuma paziņošanas apstākļus, norādīja, ka Paziņošanas likuma 8.panta normas kalpo par tiesiskās noteiktības un drošības nodrošināšanai. No tiesisko seku viedokļa faktiskai nesasniedzamībai nav izšķirošas nozīmes, jo personai jārēķinās ar faktu, ka darbojas dokumentu paziņošanas juridiskā fikcija (neatspēkojams pieņēmums), atbilstoši kurai tiek pieņemts, ka nosūtītais dokuments likumā noteiktā laikā adresātam ir tapis zināms.

Noteikumu Nr.221 attiecīgajās tiesību normās par brīdinājuma nosūtīšanu Pieteicējam (44.2 , 46.1 punkts), kas piemērojamas izskatāmajā gadījumā, tiešā tekstā (expresis verbis) nav noteikts konkrēts šā dokumenta paziņošanas veids. Līdz ar to atbilstoši iepriekš norādītajai Paziņošanas likuma tiesību normai Ministrijai bija tiesības izvēlēties atbilstošāko brīdinājuma paziņošanas veidu. Tiesa vērsa uzmanību, ka brīdinājums saskaņā ar noteikumuNr.221 normām prasa no komersanta konkrētu rīcību, bet ja rīcība neseko, tad komersantam rodas noteiktas tiesiskas sekas. Līdz ar to šāda veida dokumenta atbilstošs paziņošanas veids ir tāds, kas iestādei rada pārliecību, ka attiecīgais dokuments patiešām ir paziņots tā adresātam un, ka adresāts to ir saņēmis vai tam vajadzēja to saņemt.

Juridiskajā literatūrā ir teikts, ka dokumentu paziņošanas procesa būtisks princips ir adresāta līdzdarbības (sadarbības) pienākums dokumenta paziņošanā. Sadarbības pienākums izpaužas kā pienākums: 1) pieņemt iestādes paziņoto dokumentu; 2) paziņot savu adresi (tās izmaiņas) iestādei 3) būt sasniedzamam iestādei paziņotajā adresē; 4) būt atbildīgam par sadarbību ar savu pārstāvi vai adresē esošo personu dokumenta nodošanā (sk. Neimanis J. Paziņošanas likuma komentāri. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 25.lpp.).

Izskatītajā lietā tiesa atzina, ka Ministrija, nosūtot brīdinājumu ierakstītajā pasta sūtījumā uz Pieteicēja reģistrēto juridisko adresi, ir izmantojusi atbilstošāko no Paziņošanas likuma 3.panta pirmajā daļā paredzētajiem paziņošanas veidiem, līdz ar to lietā nav konstatējams labas pārvaldības principa, privātpersonu tiesību ievērošanas un tiesību normu saprātīgas piemērošanas principu pārkāpums.

Savukārt attiecībā uz lēmuma samērīguma izvērtējumu tiesa norādījusi, ka Noteikumu Nr.221 47.punktā noteiktās sekas ir skaidras un nepārprotamas, par konkrētas tiesību normas pārkāpumu tā paredz pieņemt konkrēta satura lēmumu (obligāto administratīvo aktu) – piemērot konkrētas sekas (sankciju). Līdz ar to Ministrijai nebija rīcības brīvības izvēlēties kāda satura akts ir izdodams.

Atziņas par samērīguma principu ir sniegtas arī lietā A420303918 (1.instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē ir atrodas pēc ECLI koda -  [ECLI:LV:ADRJVTN:2019:0415.A420303918.9.S], Administratīvās apgabaltiesas sprieduma ECLI kods [ECLI:LV:ADAT:2019:1011.A420303918.13.S]).

Īss situācijas izklāsts.

Pieteicējam atļauja pārdot elektrostacijā saražoto elektroenerģiju ir atcelta atļauja ražot elektroenerģiju koģenerācijā obligātā iepirkuma ietvaros, pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumu Nr.262 62.2 punktu, konstatējot, ka Pieteicējam ir izveidojies nodokļu parāds pret valsti un Pieteicējs trīs mēnešu laikā (konkrētajā termiņā) nav iesniedzis apliecinājumu par parāda neesamību.

Apstrīdēšanas iesniegums pamatots ar netipisku situāciju, ko izraisījušas rudens lietavas un plūdi, kas raksturojama kā valsts mēroga dabas katastrofa. Pieteicējs uzskata, ka tā veiktā saimnieciskā darbība ietilpst 2017.gada 14.novembra Krīzes vadības padomes protokolā Nr.4 (http://www.vugd.gov.lv/files/textdoc/KVPProt 141117 final.pdf) norādītajā krīzes skartajā teritorijā un ir attiecināmas Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likuma normas par palīdzības saņemšanu no valsts un pašvaldību institūcijām, tāpēc Pieteicējam nav piemērojamas soda sankcijas.

Tiesa atzina, ka ārkārtas situācija un teritorijas, kuras ir skārusi dabas katastrofa, tika izsludināta ar Ministru kabineta 2017.gada 29.augusta rīkojumu Nr.455 „Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” un Limbažu novads tajā neietilpst, tādēļ uz Pieteicēju rīkojums un pašvaldības atbalsta mehānismi nav attiecināmi. Bez tam tiesa konstatēja, ka Pieteicējs nav iesniedzis pierādījumus situācijas ietekmei uz Pieteicēju un elektroenerģijas ražošanu. Elektroenerģijas ražošana visa gada garumā, arī plūdu laikā, ir bijusi stabila.

Tāpat par pietiekamu pamatu lēmuma atcelšanai nekalpo apstāklis, ka uzņemoties saistības Pieteicējs nebija informēts par prasību nodrošināt nodokļa parāda virs 150 euro neesamību, jo šāda prasība tiešā tekstā ir iekļauta Noteikumos 262. Ar 2018.gada 10.aprīļa grozījumiem ievests papildus mehānisms, uzliekot Ministrijai pienākumu atcelt komersantam tiesības ražot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ja tas nav novērsis samaksas pienākumu.

Lietā netiek konstatēts samērīguma principa pārkāpums. Pieteicējam konstatētās neatbilstības bija jānovērš termiņā, pretējā gadījumā iestājas konkrētas sekas - pienākums izdot obligāto administratīvo aktu.

Apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, atzina, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks. Augstākā tiesa atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.

Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) administrēto nodokļu un nodevu parāds kā priekšnosacījums Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr.262 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” (turpmāk - NoteikumiNr.262) 60.2 punkta un 62.2punkta piemērošanai (lieta Nr.A420159519, AA43-0457-20, pirmās instances tiesas spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē ir atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADRJRTN:2019:0924.A420159519.3.S], otrās instances tiesā pē ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2020:0420.A420159519.10.S] .

Īss apstākļu izklāsts.

Lietā nav strīds par nodokļa parāda esamību. Pieteicēja ieskatā ne katrs nodokļa parāds ir ielasāms noteikumu Nr. 262 60.2 punktā. Pieteicējai nodokļu parāds izveidojies sakarā ar Valsts vides dienesta lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Dabas resursu nodokļa likuma normām. Atbilstoši Dabas resursu nodokļa likuma 30.panta otrās un trešās daļas normām dabas resursu nodokļa aprēķināšanu kontrolē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, bet Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – VID) veic nodokļa iemaksu kontroli, uzskaiti, piedziņu.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 20.panta 6.punktā noteikts, ka dabas resursu nodokli administrē VID, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un tās padotībā esošās iestādes atbilstoši Dabas resursu nodokļa likumam. Savukārt Dabas resursu nodokļa likuma 30.pants noteic, ka nodokļa aprēķinu kontrolē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, tās padotībā esošās iestādes un VID (otrā daļa). Nodokļa iemaksu kontroli, uzskaiti, piedziņu un sadali veic VID (trešā daļa).

Līdz ar to pirmās instances tiesa atzina, ka VID ir to institūciju lokā, kura ir kompetenta administrēt dabas resursu nodokli.

Noteikumu Nr.262 60.2 punktā noteikts, ka Ministrija reizi pusgadā pārliecinās, vai komersantam nav VID administrēto nodokļu un nodevu parādu. Ja ministrija konstatē, ka komersantam ir nodokļu vai nodevu parāds, kura kopsumma pārsniedz 150 euro, Ministrija nosūta komersantam brīdinājumu par iespēju zaudēt tiesības pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Ja trīs mēnešu laikā komersants neiesniedz apliecinājumu par nodokļa parāda neesamību, Ministrija saskaņā ar Noteikumu Nr.262 62.2punktu mēneša laikā pieņem lēmumu, ar kuru atceļ komersantam piešķirtās tiesības pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.

Vērtējot Noteikumu Nr.262 60.2 punkta saturu, pirmās instances tiesa atzina, ka normas mērķis ir pārliecināties par komersanta nodokļu nomaksu, proti, jēdziens “nodokļu parāds” minētajā normā tiek attiecināts uz komersantu, nevis uz nodokļa parāda administrējošo iestādi.  Tādējādi Ministrijai bija pienākums pārliecināties par visiem konkrētā komersanta nodokļu parādiem.

Tāpat tiesa nepiešķīra nozīmi Pieteicējas argumentam, ka Valsts vides dienesta lēmums ir pārsūdzēts, jo saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 185.panta ceturtās daļas noteikumiem pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur administratīvā akta darbību, ja administratīvais akts uzliek pienākumu samaksāt nodokli, nodevu vai veikt citu maksājumu valsts vai pašvaldības budžetā.

Otrās instances tiesa atzina, ka Noteikumu Nr.262 60.2 punkta mērķis un jēga ir novērst situāciju, kad valsts atbalsts tiek izmaksāts komersantam, kurš neievēro normatīvo aktu prasības, nemaksājot valstī noteiktos nodokļus vai nodevas, līdz ar to nav nozīmes atšķirībām kompetento iestāžu funkcijām.

Atziņas par prekluzīva materiāltiesiska termiņa (apliecinājuma par trūkumu novēršanu neiesniegšanu mēneša laikā) neievērošanas sekām tiek vērtētas lietā Nr. A420199619 (apelācijas instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2020:1222.A420199619.14.S]).

Īss apstākļu izklāsts:

Ekonomikas ministrija konstatēja, ka pieteicējas koģenerācijas elektrostacijas pretēji Ministru kabineta noteikumu prasībām nav aprīkotas ar atsevišķu patērētā kurināmā uzskaites mēraparātu, kā arī ar atsevišķu siltumenerģijas uzskaites mēraparātu. Ministrija brīdināja pieteicēju par iespēju zaudēt obligātā iepirkuma (OI) tiesības, ja mēneša laikā pēc brīdinājuma saņemšanas pieteicēja neiesniegs apliecinājumu par to, ka koģenerācijas stacijas ir aprīkotas ar siltumenerģijas uzskaites mēraparātu, kas atbilst normatīvajiem aktiem un nodrošina koģenerācijas iekārtā saražotās siltumenerģijas atsevišķu uzskaiti. Pieteicēja šādu apliecinājumu iesniegusi ministrijā ar divu dienu kavējumu, tādēļ Ekonomikas ministrija pieņēmusi lēmumus par OI tiesību atcelšanu pieteicējai.

Tiesa norādījusi, ka ar ārējo normatīvo aktu ir noregulēts, ka pēc brīdinājumu  saņemšanas pieteicējai bija jānodrošina koģenerācijas staciju atbilstība un jāiesniedz ministrijā attiecīgs apliecinājums. Šo procesuālo darbību izpildei paredzēts mēneša termiņš.

Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr.221 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (MK 221)  46.2 punktā paredzētais ir tiesību normā noteikts prekluzīvs materiāltiesisks termiņš, kura pagarināšana vai atjaunošana tiesību normās nav paredzēta.

Šajā tiesību normā ietvertā tiesību norma attiecībā uz termiņu attiecas uz tiesisku situāciju, kad komersanta, kurš saņem valsts atbalstu, koģenerācijas elektrostacija neatbilst tiesību normās ietvertiem kritērijiem. Tātad komersanta rīcībā ir konstatēti tādi pārkāpumi, kas nepieļauj valsts atbalsta saņemšanu. Šis mēneša termiņš ir paredzēts, lai komersants pierādītu, ka tas neatbilstības spējis novērst, proti, ir faktiski tās novērsis un attiecīgi apliecinājis, paziņojot ministrijai. Faktiski šis termiņš pieļauj komersantam mēnesi joprojām darboties valsts atbalsta shēmā ar pārkāpumiem. Tādējādi ir konstatējama termiņa materiāltiesiskā daba, jo, tam izbeidzoties jeb tiesību normā noteiktajā termiņā komersantam nespējot pierādīt, ka koģenerācijas elektrostacija atbilst tiesību normās noteiktajiem kritērijiem, izbeidzas komersanta tiesības uz valsts atbalstu.

No MK  221 46.2 punkta arī neizriet, ka iestādei (ministrijai) būtu uzlikts pienākums pierādīt (konstatēt) konkrētu komersanta koģenerācijas stacijas neatbilstības novēršanas brīdi. Tieši komersantam ir jāpierāda savas tiesības uz valsts atbalsta saņemšanu, ja iestāde ir konstatējusi neatbilstības. Ja mēneša termiņā ministrijā netiek iesniegts apliecinājums, komersants ar bezdarbību paziņo, ka neatbilstības joprojām nav novērstas. Pieteicēja ar bezdarbību ir faktiski paziņojusi, ka koģenerācijas stacijās nav uzstādīti mēraparāti, kas atbilstu MK 221 prasībām.

Tiesa nav konstatējusi apstākļus, kas izskatāmo gadījumu raksturotu kā netipisku. Lietā konstatētais apstāklis ir tipisks MK 221 47.punkta piemērošanas gadījums. Kā konstatējams no MK 221 26.2.apakšpunkta redakcijas, tiesību norma attiecībā uz koģenerācijas stacijas aprīkošanu ar atsevišķu siltumenerģijas uzskaites mēraparātu ir bijusi jau šo noteikumu pamata redakcijā no 2009.gada 18.marta, kad noteikumi stājās spēkā. Tātad vēl pirms ministrijas pārbaudes veikšanas un brīdinājuma izteikšanas koģenerācijas stacijā bija jābūt uzstādītiem noteikumos paredzētajiem siltumenerģijas uzskaites mēraparātiem. Likumdevējs jau ir apsvēris, ka komersantam ir jābūt spējīgam izpildīt MK 221 nosacījumus pilnā apjomā noteiktajos termiņos un ka šādu termiņu neievērošana ir pamats atļaujas atcelšanai. Līdz ar to priekšroka dodama tiesiskās noteiktības principam, kas paredz, ka visiem komersantiem precīzi jāievēro likumdevēja noteiktā kārtība. Savukārt gadījumā, ja komersants neizpilda obligātos nosacījumus, iestādei jāpieņem attiecīgs (obligāts) lēmums.

Tiesa arī norādījusi, ka administratīvā akta ietekme vispirms ir saistāma ar sabiedrības kopuma (visu elektroenerģijas lietotāju) un Latvijas tautsaimniecības (dabas resursu) interesēm, kas ņemot vērā jomu, kurā pieteicēja darbojas, ir daudz būtiskāka. Attiecīgi pieteicējas tiesību ierobežojumam, kas tiešā cēloniskā sakarībā izriet no tās pašas rīcības sekām, ir otršķirīga nozīme. Ar ministrijas lēmumiem radītās sekas nevar ietekmēt pieteicējas saimnieciskās darbības turpināšanu bez valsts atbalsta elektroenerģijas ražošanas jomā un tirgot saražoto elektroenerģiju atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 27.pantam. Lai arī kopējie pieteicējas ieņēmumi no elektroenerģijas un siltumenerģijas pārdošanas būs mazāki, nekā pārdodot elektroenerģiju kā OI komponenti, tā var atgūt koģenerācijas stacijās veiktās investīcijas. Tā kā pieteicējai tika dots konstatēto trūkumu novēršanai un paziņošanai par trūkumu novēršanu tiesību normā noteiktais termiņš, bet pieteicēja šo termiņu nav ievērojusi, tā zaudēja tiesības uz valsts atbalstu. Pieteicējai saglabājas tiesības nodarboties ar uzņēmējdarbību, pārdodot saražoto elektroenerģiju atbilstoši tirgus cenai.

Atziņas par brīdinājuma saturu un piemērošanu tiek vērtētas lietā Nr.A420253018 (apelācijas instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2021:0203.A420253018.18.S].

Īss apstākļu izklāsts.

Pieteicējai izdota obligātā iepirkuma (OI) atļauja ar nosacījumiem, ka elektroenerģijas ražošana jāuzsāk līdz noteiktam datumam un tā tiks saražota koģenerācijas stacijā. Tā kā pieteicēja nav uzsākusi elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā noteiktajā termiņā un uzstādītā elektroenerģijas ražošanas iekārta neatbilst Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr. 221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (MK 221) noteiktajai koģenerācijas elektrostacijas definīcijai,  Ekonomikas ministrija atcēla pieteicējai OI tiesības.

Tiesa secināja, ka koģenerācijas elektrostacija netika nodota ekspluatācijā un tā neveic savu pamatdarbību, proti, neražo vienlaikus siltumu un elektroenerģiju. Tikai pēc būves nodošanas ekspluatācijā to var tiesiski sākt izmantot atbilstoši tās mērķim.

Lai uzsāktu elektroenerģijas ražošanu termiņā, kāds noteikts atļaujā, atbilstoši MK 221 35.1 punktam komersantam elektroenerģijas ražošana bija jāuzsāk koģenerācijas stacijā, kas pieņemta ekspluatācijā saskaņā ar Ministru kabineta 2014.gada 2.septembra noteikumiem Nr.529 „Ēku būvnoteikumi” un jānodrošina infrastruktūras kopums, kas paredzēts vienlaicīgai elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai (MK 221 2.1.apakšpunkts). Kopsakarā ar MK 221 ietverto nosacījumu, ka koģenerācijas elektrostacijā vienlaicīgi ražo elektroenerģiju un siltumenerģiju, ir jākonstatē, ka saražotā siltumenerģija tiek izmantota tajā pašā ēkā kāda cita procesa nodrošināšanai (piemēram, graudu kaltēšanai) vai novadāma kādam citam objektam.

Pieteicējas tehnoloģiskā iekārta nav uzskatāma par atsevišķu koģenerācijas elektrostaciju. Pieteicēja nav izbūvējusi siltuma ražošanas un pārvades sistēmu, kam objektīvi jāietilpst koģenerācijas stacijā. Pieteicēja ir uzstādījusi tikai vienu daļu no koģenerācijas stacijas elementiem. Turklāt tehnoloģiskā iekārta ir uzstādīta īslaicīgi, bez nopietna nolūka izmantot to faktiskā elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanā. Tādēļ pieteicējai nevarēja rasties tiesiskā paļāvība, ka tehnoloģiskās iekārtas īslaicīga uzstādīšana un testēšana ir līdzvērtīga pilnvērtīgas koģenerācijas stacijas nodošanai ekspluatācijā.

No MK 221 2.1.apakšpunkta var secināt, ka valsts atbalsts OI ietvaros nav piešķirams tikai elektroenerģijas ražošanai. Lai elektrostacija atbilstu koģenerācijas elektrostacijas definīcijai, būtiski konstatēt gan elektroenerģijas ražošanu, gan tādas siltumenerģijas ražošanu, kas atbilst tiesību normās noteiktajiem lietderības kritērijiem, tādējādi nodrošinot maksimālu energoresursu izmantošanas efektivitāti. Līdz ar to elektrostacijai ir jābūt ne tikai pieslēgtai elektroapgādes sistēmai, bet ir jābūt arī tādai, kas spēj vienlaicīgi saražot gan lietderīgo siltumenerģiju, gan elektroenerģiju. Pieteicējai jau atļaujas izsniegšanas brīdī bija jārēķinās ar to, ka valsts atbalsts tiek sniegts tikai tad, ja koģenerācijā vienlaikus tiek ražota gan elektroenerģija, gan siltumenerģija. Tā kā pieteicēja nav nodrošinājusi siltumenerģijas ražošanu un lietderīgo izmantošanu, pieteicējai nevarēja rasties tiesiskā paļāvība, ka tā saņems valsts atbalstu un tai netiks atceltas piešķirtās tiesības.

Likumdevējs ir apsvēris, ka komersantam ir jābūt spējīgam izpildīt atļaujas pārdot elektroenerģiju OI ietvaros nosacījumus samērīgā, iepriekš skaidri noteiktā termiņā. Savukārt šā termiņa neievērošana ir pamats attiecīgā lēmuma atcelšanai. Līdz ar to konkrētajā gadījumā priekšroka ir dodama tiesiskās noteiktības principam. Tas paredz, ka visiem komersantiem precīzi ir jāievēro likumdevēja noteiktā kārtība (šajā gadījumā MK 221 prasības). Savukārt gadījumā, ja komersants neizpilda obligātos nosacījumus, iestādei ir jāpieņem attiecīgs lēmums.

Tāpat, ievērojot Elektroenerģijas tirgus likuma mērķi, normatīvo aktu prasību neizpildes gadījumā pieteicēja nevar saņemt valsts atbalstu pat tad, ja atļauja, ar kuru piešķirtas tiesības pārdot elektroenerģiju publiskā iepirkuma ietvaros, vēl nav atcelta. Tā kā elektroenerģijas sistēmā nodotā pieteicējas saražotā elektroenerģija konkrētajā laika posmā nav atzīstama par saražotu elektroenerģijas OI ietvaros, atbildētājai neradās pienākums samaksāt pieteicējai par šo elektroenerģiju tādu cenu, kāda būtu maksājama par elektroenerģiju, kas saražota OI ietvaros.

Atziņas par koģenerācijas elektrostacijas atbilstību normatīvajā regulējumā noteiktajai definīcijai tiek vērtētas lietā Nr. A420189718 (apelācijas instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2020:0423.A420189718.8.S]).

Īss apstākļu izklāsts:

Pieteicējai atceltas obligātā iepirkuma (OI) tiesības, jo pieteicēja ir uzbūvējusi, bet nav nodevusi ekspluatācijā un ražojusi elektroenerģiju koģenerācijas stacijā, tādējādi nav nodrošinājusi koģenerācijas elektrostacijas atbilstību Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr. 221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (MK 221) noteiktajai koģenerācijas elektrostacijas definīcijai.

Tiesa norāda, ka apstāklis, ka koģenerācijas stacija ir darbojusies 72 stundu testa režīmā, nenozīmē elektroenerģijas ražošanu, papildus ņemot vērā to, ka elektrostacija nav nodota ekspluatācijā. Pieteicēja noteiktajā termiņā nesāka ražot elektroenerģiju, kā rezultātā Ekonomikas ministrija bija tiesīga anulēt iepriekš izdoto lēmumu un apturēt valsts finansējumu, konstatēto neatbilstību rezultātā.

Pieteicējas darbības, novietojot konteineru un saslēdzot elektroietaisi – ģeneratoru ar jaudu 49,5 kW – ar AS „Sadales tīkls” sistēmu, nav vērstas uz ilglaicīgu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu. Pieteicējai līdz lēmumā noteiktajam termiņam bija jāuzsāk elektroenerģijas ražošana koģenerācijā, ko nevar panākt ar pagaidu iekārtas uzstādīšanu. Īslaicīga ģenerējošā iekārtas uzstādīšana pēc to mērķa un sasniegtā rezultāta nav pielīdzināmas koģenerācijas stacijas uzstādīšanai un ekspluatācijai. Pieteicējas darbībām, īslaicīgi uzstādot atsevišķas elektrību ģenerējošas iekārtas, ir vienīgi simulatīvs raksturs. Tiesa nešaubās, ka pieteicēja apzinājās iepriekš minēto darbību patiesos mērķus.

Apstāklis, ka pieteicēja nav nodevusi ekspluatācijā koģenerācijas staciju nozīmē, ka elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošana koģenerācijas stacijā nebija pieļaujama. MK 221 mērķi paredz tādu koģenerācijas staciju izveidi, kas nodrošina efektīvu koģenerācijas principa ievērošanu (efektīva enerģijas izmantošana, vienlaikus ražojot elektroenerģiju un siltumenerģiju).

MK 221 35.1 punktā paredzētais termiņš ir prasība, kas jāizpilda, lai varētu pārdot elektroenerģiju OI ietvaros. Neizveidojot koģenerācijas ražotni noteiktajā termiņā, šīs tiesības nevar izmantot. Valsts var izvēlēties, kā tā sasniedz enerģētikas jomā izvirzītos mērķus (palielināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu un jaunu augsti efektīvu koģenerācijas staciju izveidošana). Termiņa noteikšana disciplinē uzņēmējus, kā arī ļauj prognozēt saražotās elektroenerģijas daudzumu. Savukārt koģenerācijas stacijas projekta izstrāde un īstenošana ir uzņēmējdarbība, kas saistīta ar uzņēmējdarbības riskiem, kurus komersantam ir jāizvērtē.

Atziņas par koģenerācijas elektrostacijas atbilstību normatīvajā regulējumā noteiktajai definīcijai tiek vērtētas lietā Nr. A420251918 (apelācijas instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2020:0428.A420251918.11.S]).

Īss apstākļu izklāsts:

Pieteicējai atceltas obligātā iepirkuma (OI) tiesības, jo pieteicēja nav nodrošinājusi koģenerācijas elektrostacijas atbilstību Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr. 221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (MK 221) noteiktajai koģenerācijas elektrostacijas definīcijai.

Tiesa piešķīrusi nozīmi jēdzienam „elektroenerģijas ražošana koģenerācijā”. Saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 1.panta 19.punktu koģenerācija ir process, kurā lietderīgai izmantošanai vienlaikus ražo elektroenerģiju un siltumenerģiju. MK 221 detalizētāk nosaka kritērijus, pēc kādiem koģenerācijas stacijas tiek kvalificētas elektroenerģijas OI tiesību iegūšanai. Elektroenerģija tiek iepirkta vienīgi no augsti efektīvām stacijām.

Pieteicējas darbības, novietojot konteineru un saslēdzot elektroietaisi – ģeneratoru ar jaudu 20 kW – ar AS „Sadales tīkls” sistēmu, nav vērstas uz ilglaicīgu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu. Pieteicējai līdz lēmumā noteiktajam termiņam bija jāuzsāk elektroenerģijas ražošana koģenerācijā, ko nevar panākt ar pagaidu iekārtas uzstādīšanu. Īslaicīga ģenerējošā iekārtas uzstādīšanas pēc to mērķa un sasniegtā rezultāta nav pielīdzināmas MK 221 2.1.apakšpunktā noteiktās koģenerācijas stacijas uzstādīšanai un ekspluatācijai. Pieteicējas darbībām, īslaicīgi uzstādot atsevišķas elektrību ģenerējošas iekārtas, ir vienīgi simulatīvs raksturs. Tiesa nešaubās, ka pieteicēja apzinājās iepriekš minēto darbību patiesos mērķus.

Elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā ir iespējams veikt vienīgi tādā koģenerācijas elektrostacijā, kas ir nodota ekspluatācijā. OI tiesību piešķiršanas lēmuma mērķis nav piešķirt tiesības uzstādīt pagaidu iekārtu. Koģenerācijas elektrostacijai jābūt darboties spējīgai, kas nozīmē arī noslēgušos būvniecības procesu un uzsāktu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu, un tās pārdošanu.

No lietas materiāliem redzams, ka pieteicēja nepaspēja piešķiršanas lēmumā noteiktajā termiņā uzsākt elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā (nodot to sistēmā). Tas ir tipisks MK 221 35.1 punkta piemērošanas gadījums. Likumdevējs ir apsvēris, ka komersantam ir jābūt spējīgam izpildīt atļaujas pārdot elektroenerģiju OI ietvaros nosacījumus samērīgajā, iepriekš skaidri noteiktajā termiņā. Savukārt šā termiņa neievērošana ir pamats attiecīgā lēmuma atcelšanai. Līdz ar to konkrētajā gadījumā priekšroka ir dodama tiesiskās noteiktības principam. Tas paredz, ka visiem komersantiem precīzi ir jāievēro likumdevēja noteiktā kārtība (šajā gadījumā MK 221 prasības). Savukārt gadījumā, ja komersants neizpilda obligātos nosacījumus, iestādei ir jāpieņem attiecīgs lēmums.

Atziņas par koģenerācijas stacijas elektroenerģijas un siltumenerģijas ražo koģenerācijas elektrostacijas atbilstību normatīvajā regulējumā noteiktajai definīcijai tiek vērtētas lietā Nr.A420129219 (apelācijas instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADAT:2020:0929.A420129219.7.S]).

Īss apstākļu izklāsts:

Pieteicējai atceltas obligātā iepirkuma (OI) tiesības, jo pieteicēja nav nodrošinājusi koģenerācijas elektrostacijas atbilstību Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumu Nr. 221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā” (MK 221) noteiktajai koģenerācijas elektrostacijas definīcijai, kā arī nav nodrošinājusi siltumenerģijas ražošanu, kas atbilstu tiesību normās noteiktajiem lietderības kritērijiem.

Pieteicēja koģenerācijas stacijas būvniecību plānoja veikt divās kārtās, nododot ekspluatācijā tikai pirmo kārtu, kas bija konteinertipa veida stacijas novietošana. Elektroenerģijas ražošana koģenerācijā ir iespējama vienīgi tādā koģenerācijas elektrostacijā, kas ir nodota ekspluatācijā. Pieteicējas koģenerācijas elektrostacija pilnībā nav uzbūvēta un ekspluatācijā nav nodota. Nav izšķirošas nozīmes tam, ka ekspluatācijā ir nodots koģenerācijas elektrostacijas I kārtas objekts, jo pieteicēja nav nodrošinājusi koģenerācijas elektrostacijas atbilstību MK 221 2.1.apakšpunkta prasībām. Tas, ka pieteicēja ir pabeigusi vienu no būvniecības posmiem un nodevusi to ekspluatācijā, pieteicēju nenostāda priviliģētākā situācijā salīdzinājumā ar tām personām, kuras nav pabeigušas nevienu no būvniecības posmiem, jo MK 221 2.1.apakšpunkta prasību izpildei nepieciešams konstatēt, ka būvniecība ir noslēgusies, koģenerācijas elektrostacijai ir jābūt darboties spējīgai un jāuzsāk enerģijas ražošanu un tās pārdošanu atbilstoši atļaujā paredzētajām prasībām.

Pieteicēja ir īslaicīgi novietojusi būvniecībai paredzētajā zemesgabalā kādu iekārtu un testa režīmā to pieslēgusi pie elektrības pārvades operatora tīkliem, taču pieteicēja nav nodrošinājusi enerģijas ražošanas uzsākšanu koģenerācijā normatīvajiem aktiem atbilstošajā koģenerācijas elektrostacijā piešķiršanas lēmumā noteiktajā termiņā. Šāda rīcība nav atzīstama par labā ticībā veiktu un tādu, kas ļautu atzīt par izpildītām piešķiršanas lēmumā noteiktās prasības. Pretēji pieteicējas viedoklim enerģijas ražošana testa jeb izmēģinājuma laikā nav atzīstama par enerģijas ražošanas uzsākšanu MK 221 izpratnē, lai tādējādi iegūtu tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju OI ietvaros. Pieteicēja, apzinoties, ka koģenerācijas elektrostacijas būvniecības process nav pabeigts, nevarēja tiesiski paļauties, ka tā ir izpildījusi piešķiršanas lēmumā norādītās prasības, kas izriet no normatīvajiem aktiem. Līdz ar to pieteicējas paļāvība nav aizsardzības vērta.

Pieteicēja nav uzsākusi elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā piešķiršanas lēmumā noteiktajā termiņā koģenerācijas elektrostacijā, kas atbilst MK 221 2.1.apakšpunktā noteiktajai koģenerācijas iekārtas definīcijai. Analizējot MK 221 normas un valsts atbalsta piešķiršanas mērķi, tiesa norādījusi, ka tas ir tipisks MK 221 35.1 punkta piemērošanas gadījums. Likumdevējs ir apsvēris, ka komersantam ir jābūt spējīgam izpildīt atļaujā pārdot elektroenerģiju OI ietvaros paredzētās prasības samērīgā, iepriekš skaidri noteiktā termiņā. Šā termiņa neievērošana ir pamats attiecīgā lēmuma atcelšanai.

Atziņas par nokavētā termiņa pārskata par elektrostacijas darbību  iesniegšanai atjaunošanu, atsaucoties uz  ārkārtas situāciju valstī, tiek vērtētas lietā Nr. A420174921 (1.instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADRJJTN:2021:1019.A420174921.3.S]).

Īss apstākļu izklāsts:

Pieteicēja nokavējusi gada pārskata par elektrostacijas darbību iepriekšējā gadā iesniegšanas termiņu. Lūgumā to atjaunot pieteicēja norāda uz ārkārtas situāciju valstī un darbnespēju, kas liegusi izpildīt pienākumu termiņā. Birojs atteicis atjaunot nokavēto termiņu un atcēlis pieteicējai obligātā iepirkuma (OI) tiesības.

Ministru kabineta 2020.gada 2.septembra noteikumos Nr. 560 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību” (MK 560) ietverta virkne tiesību normu, kas komersantam jāievēro, lai pārdotu no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju OI ietvaros, kā arī noteikta biroja kompetence uzraudzīt OI procesu. Ja pieteicēja vēlas izmantot OI tiesības, tai ir jāpilda visi normatīvajos aktos noteiktie pienākumi, tostarp jāiesniedz pārskati noteiktā termiņā.

No tiesību normām neizriet, ka birojam būtu jāveic apstākļu noskaidrošana, kāpēc komersants nav iesniedzis pārskatu. Birojam vien jākonstatē, ka šāds pārskats nav iesniegts. MK 560 41.punkts neparedz iespēju birojam izvēlēties, vai administratīvo aktu par OI tiesību atcelšanu izdot un birojam nav nekādas rīcības brīvības gadījumā, ja komersants neiesniedz pārskatu.

Judikatūrā atzīts, ka termiņa atjaunošanas pamats ir nokavējumu attaisnojoši iemesli, kas nevar būt atkarīgi no nokavējušā procesa dalībnieka gribas un rīcības. Proti, šķēršļiem, kas traucēja procesuālās darbības izpildi laikā, jābūt objektīviem, neatkarīgiem no procesa dalībnieka. Nokavētā procesuālā termiņa atjaunošana ir izņēmuma gadījums, ja pastāv objektīvi apstākļi, kas personai liedza izpildīt procesuālās darbības likumā noteiktajā termiņā. Ja termiņš nokavēts paša lietas dalībnieka vainas dēļ, tas nav atjaunojams.

Attiecībā uz pieteicējas amatpersonai (īpašniekam) izsniegto darbnespējas lapu un slimības cēloni kā iemeslu MK 560 38.punktā noteiktā pienākuma neizpildīšanai norādāms, ka personas slimība pati par sevi nav atzīstama par tādu objektīvu apstākli, kas personai liegtu izpildīt procesuālās darbības likumā noteiktajā termiņā. Pieteicēja nav iesniegusi pierādījums, kas apliecinātu tās amatpersonas (īpašnieka) nespēju vispār veikt kādas darbības, piemēram, attālināti elektroniskajā sistēmā iesniegt pārskatu arī slimības laikā.

Citiem pieteicējas norādītajiem apstākļiem, piemēram, par ārkārtējo situāciju šajā gadījumā nav nozīmes, vērtējot pieteicējas pienākuma izpildes nokavējuma iemeslus, kā sabiedrībai (cilvēkiem) noteiktie ierobežojumi varēja radīt šķēršļus elektroniskā vidē iesniedzamam dokumentam. Tāpat pieteicēja nav izskaidrojusi kāpēc citos gadījumos konkrētajā laikā periodā pieteicējas īpašnieks spēja nodrošināt HES darbību, sagatavot dokumentus un iesniegt tos iestādē. Ārkārtas stāvoklis valstī nav traucējis pieteicējai arī turpināt ražot elektroenerģiju OI ietvaros.

Tiesa norāda, ka MK 560 38.punktā ietvertais termiņš ir procesuāls termiņš (termiņš kādas procesuālas darbības/pienākuma veikšanai), ko var tikai atjaunot, kad tas ir nokavēts nepārvaramu šķēršļu dēļ.