Būvniecība

Senāta  2023.gada 18.oktobra spriedumā lietā Nr. A420121220 (SKA-296/2023)  tiek vērtēta Biroja kompetence biroja ēkas ekspluatācijas uzraudzībā.   

Īss apstākļu izklāsts.

Birojs veica pieteicējai piederošās ēkas ekspluatācijas pārbaudi un konstatēja būvdarbus, kuriem nav izstrādāta būvniecības dokumentācija. Ar Biroja lēmumu pieteicējai tika noteikts pienākums saskaņot būvvaldē nepieciešamo būvniecības dokumentāciju un veiktos pārbūves darbus nodot ekspluatācijā birojam. Uzskatot, ka strīdus ēkas ekspluatācijas uzraudzība nav Biroja kompetencē, pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par Biroja lēmuma atcelšanu.

Apgabaltiesa atzinusi, ka strīdus ēka ir uzskatāma par publisku ēku, jo tajā vairāk nekā 50 procenti ēkas kopējās platības ir publiskas telpas. Pie šāda secinājuma tiesa nonākusi, pamatojoties uz to, ka strīdus ēkā lielākā daļa platības ir biroja telpas un biroja telpas pēc savas būtības ir tādas telpas, kuras ir (var būt) pieejamas apmeklētājiem (klientiem). Pieteicēja tam iebilst, uzsverot, ka atbilstoši Publisku būvju būvnormatīvam (LBN 208-15) biroja telpa kā darba telpa vispārīgā gadījumā uzskatāma par nepublisku telpu.

Lai noskaidrotu, vai konkrētas telpas vērtējamas kā publiskas telpas, izšķiroši ir tas, vai šajās telpās, ievērojot to būtībai atbilstošu izmantošanu, varētu ierasties un īslaicīgi uzturēties apmeklētāji.

Biroja telpas vispārīgi ir tādas, kurās var ierasties arī apmeklētāji. Senāta ieskatā, ir saprotami, ka biroja telpas ir telpas, kurās var ierasties, piemēram, uzņēmuma sadarbības partneri, lai vienotos par sadarbību, vai klienti, lai saņemtu vai vienotos par uzņēmuma piedāvātajiem pakalpojumiem (piemēram, ja biroja telpas lieto juridisko pakalpojumu sniegšanas uzņēmums, grāmatvedības pakalpojumu sniegšanas uzņēmums, mārketinga pakalpojumu sniegšanas uzņēmums).  Šāda biroja telpu lietošanas būtība atspoguļota arī Ministru kabineta 2018.gada 12.jūnija noteikumu Nr.326 „Būvju klasifikācijas noteikumi”  36. punktā, norādot, ka tās ir telpas, kas citstarp tiek izmantotas darījumu slēgšanai un dažādiem administratīvajiem mērķiem. 

Vērtējot, vai ēka uzskatāma par publisku ēku, ir ņemams vērā būves un telpu grupas paredzētais (iespējamais, pieļaujamais) izmantošanas veids. Proti, telpu atzīšanai par publiskām pietiek, ka tās ir paredzētas kā biroju telpas un līdz ar to šajās telpās var notikt arī tāds darba process, kas ir saistīts ar apmeklētāju ierašanos.

Senāts arī norāda, ka būvniecības tiesiskā regulējuma specifika ir tāda, ka būvniecība, tās kontrole un būvju atbilstība dažādām prasībām var būt dažādu iestāžu kompetencē. Piekritība konkrētai iestādei ir atkarīga no būvniecības stadijas un pārbaudāmā priekšmeta. Šāda kārtība pati par sevi nenozīmē, ka tā būtu pretrunā ar labas pārvaldības principu, jo iestāžu kompetences ir nodalītas.

Atziņas par Biroja un pašvaldības kompetences nošķiršanu tiek vērtētas lietā Nr. A420230620 (1.instances spriedums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:ADRJRTN:2021:0212.A420230620.8.S], ar apgabaltiesas nolēmumu lieta izbeigta, jo pieteicēji atsaukuši pieteikumu).

Īss apstākļu izklāsts.

Pieteicēji uzskata, ka Birojs, pieņemot ekspluatācijā būvobjektu (ielu ar pārvadu), nav pārbaudījis objekta drošumu. Tā kā būvniecības ietekmē apkārt esošajām mājām ir saplaisājušas sienas un bojāti pamati, un šie bojājumi, ekspluatējot objektu, palielinās, kā arī nav nodrošināta ugunsdrošība, pieteicēji apšauba, ka Birojs būvobjektu pamatoti pieņēmis ekspluatācijā.

Tiesa konstatējusi, ka pieteicēju iebildumi faktiski ir vērsti pret būvprojektā paredzēto tehnisko risinājumu attiecībā uz būves novietojumu.

Būvniecības likuma 6.¹ panta pirmās daļas 8.punktā cita starpā noteikts, ka birojā nevar apstrīdēt valsts un pašvaldību institūciju administratīvos aktus, kuri izdoti saskaņā ar šo likumu. Ievērojot norādīto, kā arī to, ka būvatļauju ir izdevusi pašvaldība, secināms, ka likumdevējs nav pilnvarojis biroju pārbaudīt šāda administratīvā akta tiesiskumu. Administratīvo tiesu praksē ilgstošā laikā ir nostiprināta atziņa, ka persona, vēršoties pret aktu par būves nodošanu ekspluatācijā, var prasīt pārbaudīt vienīgi to, vai pabeigtais objekts atbilst būvprojektam, bet nevar atgriezties iepriekšējā būvniecības procesa stadijā un prasīt pārbaudīt paša būvprojekta vai būvatļaujas, kas stājusies spēkā, tiesiskumu. Pieņemot lēmumu par būves pieņemšanu ekspluatācijā, netiek pārbaudīts iepriekš izdotās būvatļaujas tiesiskums, bet gan tikai būves drošums un tehniskā gatavība ekspluatācijai, pamatojoties uz būvdarbu izpildes dokumentāciju un atbilstību akceptētajam būvprojektam un normatīvajiem aktiem. Tas attiecas uz būvniecības gala produktu, nevis tās procesu. Pretējā gadījumā netiktu nodrošināta tiesiskā stabilitāte un noteiktība, kas vispārīgi kalpo būvētāja tiesiskajām interesēm rēķināties ar to, ka noteiktā kārtībā noslēdzoties attiecīgai būvniecības procesa daļai, skartās personas pret to vairs nevar izteikt iebildumus, bet būvētājs var noslēgt būvniecības procesu un sākt būves ekspluatāciju.

Tas vien, ka konkrētajā gadījumā būvatļauju izdeva domes, kura ir objekta pasūtītājs, iestāde, bet objektu ekspluatācijā pieņem birojs, nemaina šo divu administratīvo aktu dabu un to, ka būves pieņemšana ekspluatācijā būtībā ir iepriekš izdotās būvatļaujas izpildes pareizības pārbaude. Līdz ar to birojam, lemjot par objekta pieņemšanu ekspluatācijā, nebija jāpārvērtē būvprojekta un būvatļaujas tiesiskums, tostarp, vai būves novietojums ir izprojektēts atbilstoši tiesību normām.

Pieteicējiem, nepiekrītot objekta projektētajai atrašanās vietai, uzskatot, ka objekta projektētais novietojums neatbilst tiesību normām, bija jāceļ iebildumi tieši par būvatļauju, to normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā apstrīdot un nepieciešamības gadījumā arī pārsūdzot tiesā.

Normatīvie akti nenosaka institūcijas, kas pilda būvvaldes funkcijas, pienākumu veikt būves ekspertīzi pirms būves pieņemšanas ekspluatācijā. Tāpat no normatīvajiem aktiem tiesa nekonstatē institūcijas, kas pilda būvvaldes funkcijas, pienākumu pirms būves pieņemšanas ekspluatācijā veikt mērījumus attiecībā uz objekta radīto ietekmi uz insolāciju, troksni un vibrāciju.

Senāta atziņas par ēkas ekspluatācijas aizliegumu dēļ tās izmantošanas neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam (Senāta 2023. gada 2. jūnija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. A420229921, SKA-532/2023; tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams pēc ECLI koda [ECLI:LV:AT:2023:0602.A420229921.8.L]).

Īss apstākļu izklāsts.

Ar Biroja lēmumu aizliegta biroju ēkas ekspluatācija līdz patvaļīgās būvniecības (telpu izmantošana neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam) novēršanai. Proti, biroju ēka faktiski ir pielāgota viesnīcas vajadzībām un tajā tiek sniegti viesnīcas pakalpojumi. Uzskatot, ka nav samērīgi aizliegt ēkas ekspluatāciju vienīgi saistībā ar neatbilstošu izmantošanas veidu, pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par Biroja lēmuma atcelšanu.

Apgabaltiesa savā spriedumā norādīja, ka Būvniecības likuma 21.panta otrā daļa imperatīvi aizliedz izmantot būvniecības objektus neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam, un atzina, ka noteiktā aizlieguma mērķis ir nepakļaut riskam cilvēkus nepabeigtā vai patvaļīgā būvniecības procesā. Ja būve tiek izmantota neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam vai pirms nodošanas ekspluatācijā, ir prezumējams apdraudējuma risks. Būvniecības tiesiskā kārtība ir saistīta ar nepieciešamību ievērot un aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības intereses. Ēkas kā viesnīcas izmantošana rada potenciālu apdraudējumu to lietotājam, jo biroja ēkai un viesnīcai ir atšķirīgas drošas lietošanas prasības, tostarp attiecībā uz higiēnu, ugunsdrošību, pieļaujamo slodzi. Vērtējot, vai ierobežojums ir samērīgs, Apgabaltiesa norādīja, ka nekonstatē tiesību normas, no kurām izrietētu īpašnieka tiesības ēku lietot neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam, tādēļ pieteicējas interese ēku lietot nav tiesiski aizsargājama, un šādai interesei nav piešķirama prioritāte iepretim citu cilvēku dzīvības un veselības aizsardzībai.

Senāts secina, ka ekspluatācijā nepieņemtas ēkas (telpu) lietošana ir izņēmums. Tās gatavība ekspluatācijai tiek nodrošināta, ievērojot noteikto procedūru un atbilstošu kontroli tās ietvaros. Attiecībā uz patvaļīgu būvniecību Senāts savā praksē ir norādījis, ka Būvniecības likuma 18.panta piektā daļa būtībā paredz obligātā administratīvā akta izdošanu. Tādējādi, konstatējot patvaļīgas būvniecības faktu, būvinspektoram ir jānosaka arī konkrētajiem apstākļiem atbilstoši pienākumi tiesību pārkāpuma apturēšanai. Līdz ar to samērīguma apsvērumus jau ir izdarījis pats likumdevējs, nosakot būvinspektoram attiecīgo pienākumu. Tāpēc samērīguma  apsvērumi varētu pamatot to, kāpēc konkrētā gadījuma īpašo apstākļu dēļ būvdarbu apturēšana vai ekspluatācijas aizliegums nebūtu nosakāms, nevis šāda aizlieguma noteikšanai ik reizi ir jāpamato, kāpēc tas ir lietderīgi un samērīgi (sal., piemēram, Senāta 2019.gada 29.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-425/2019, ECLI:LV:AT:2019:1129.A420129816.4.S, 11.punkts; 2014.gada 7.jūlija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-571/2014, A42879709, 8.punkts). Citiem vārdiem, iekams kompetentā iestāde nav likumā noteiktajā kārtībā veikusi saskaņojumu, nevar būt pārliecība, ka būvniecība patiešām ir droša.

Atbilstoši jēgai tāds pats princips ir ievērojams, piemērojot normu par būves (telpas) ekspluatācijas aizliegumu, ja būve (telpas) tiek ekspluatēta neatbilstoši to projektētajam lietošanas veidam (kas arī tiek uzskatīta par patvaļīgu būvniecību).

Pamatā ir divi no Būvniecības likuma normām izrietoši noteikumi – būvi (telpas) nedrīkst ekspluatēt, kamēr tā nav nodota ekspluatācijā, un būves (telpu) lietošana neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam nozīmē, ka būve (telpas) tiek ekspluatēta, neievērojot pirmo noteikumu. Tādēļ neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam lietotas būves (telpu) ekspluatācija nav pieļaujama līdz tās pieņemšanai ekspluatācijā.

Par nesamērīgu noteikto aizliegumu varētu atzīt, ja būtu konstatējami apstākļi, kas skaidri norādītu, ka ekspluatāciju var droši turpināt.