3.grupas publisku ēku ekspluatācijas uzraudzību.

Pamatojums:

Saskaņā ar Būvniecības likuma 6.¹ panta pirmās daļas  1.punkta “a” apakšpunktu un 2.punktu Birojs nodrošina tādu publisku ēku ekspluatācijas uzraudzību, kurā paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem. Atbilstoši Ministru kabineta 2014.gada 19.augusta noteikumu Nr.500 “Vispārīgie būvnoteikumi” 1.pielikumu 3.grupas ēka ir publiska ēka, kurā paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem. Saskaņā ar Ministru kabineta 2015.gada 30.jūnija  noteikumiem Nr.331 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-15 “Publiskās būves”” publiska būve ir ēka, kurā vairāk nekā 50% no ēkas kopējās platības ir publiskas telpas vai telpas publiskas funkcijas nodrošināšanai. Līdz ar to ēka, kurā vairāk nekā 50% ēkas kopējās platības ir publiskas telpas vai telpas publiskas funkcijas nodrošināšanai un kurā paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem, ir Biroja ekspluatācijas uzraudzības kompetencē esoša publiskā ēka.

Dzīvojamā māja nav publiska ēka, līdz ar to gan tās ekspluatācijas uzraudzība, gan arī būvniecības procesa kontrole ir attiecīgās pašvaldības būvvaldes kompetencē.

Pamatojums:

Dzīvojamā māja atbilstoši Ministru kabineta 2015.gada 30.jūnija  noteikumiem Nr.331 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-15 “Publiskas būves”” nav publiska būve, līdz ar to Biroja kompetencē nav veikt ne dzīvojamo ēku ekspluatācijas uzraudzību, ne arī to būvniecības procesa kontroli, kas ir attiecīgās pašvaldības būvvaldes kompetencē esoši jautājumi. Saskaņā ar Būvniecības likuma 21.panta sesto daļu būvinspektors, kontrolējot ekspluatācijā pieņemtas būves drošumu, veic vispārīgu vizuālo apskati un novērtē redzamos bojājumus, kas var būt par pamatu būves, tās daļas vai iebūvēto būvizstrādājumu detalizētai tehniskajai izpētei.

Atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5.panta pirmajai daļai un 6.panta otrās daļas 1.punktam viens no dzīvojamās mājas īpašnieka pienākumiem un obligāti veicamām dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbībām ir dzīvojamās mājas uzturēšana (fiziska saglabāšana) atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Būves īpašniekam atbilstoši Būvniecības likuma 21.panta ceturtajai daļai jānodrošina būves un tās elementu uzturēšanu ekspluatācijas laikā, lai tā atbilstu Būvniecības likuma 9.panta otrajā daļā būvei noteiktām būtiskām prasībām, tai skaitā mehāniskai stiprībai un stabilitātei, ugunsdrošībai un lietošanas drošībai.

Saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 5.panta ceturto daļu ar dzīvojamās mājas pārvaldīšanu saistīti lēmumi, kas attiecas uz obligāti veicamo pārvaldīšanas darbību nodrošināšanu kopīpašumā esošā dzīvojamā mājā — pārvaldīšanas uzdevuma uzdošanu, tā atsaukšanu, mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu līgumu slēgšanas noteikumiem, kā arī kārtību, kādā nosakāmi un maksājami obligātie izdevumi un atlīdzība par pārvaldīšanu, pieņem, ievērojot Dzīvokļa īpašuma likuma noteikumus par dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu pieņemšanu.

Dzīvokļa īpašuma likuma 16.panta trešā daļa un 17.panta devītā daļa noteic, ka dzīvokļu īpašnieku kopības (visi attiecīgās dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieki) lēmums, kas attiecas uz obligāti veicamo pārvaldīšanas darbību nodrošināšanu un pārvaldīšanas darbību uzdošanu pārvaldniekam, ir saistošs ikvienam dzīvokļa īpašniekam, ja “par” balsojuši dzīvokļu īpašnieki, kas pārstāv vairāk nekā pusi no dzīvojamā mājā esošajiem dzīvokļu īpašumiem. Attiecīgi par dzīvojamās mājas tehniskā stāvokļa uzlabošanu saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likumā noteikto jāvienojas (jānobalso) vairāk nekā pusei no visiem konkrētajā dzīvojamā mājā esošajiem dzīvokļu īpašniekiem. Dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu pieņemšanas kārtību un veidu (dzīvokļu īpašnieku kopsapulce, aptauja, citādi savstarpēji vienojoties) nosaka visi dzīvokļu īpašnieki, ievērojot Dzīvokļa īpašuma likuma noteikumus (Dzīvokļa īpašuma likuma 18.pants).

Atbildīga ir persona, kas veica būvniecības noteikumu pārkāpšanu, bet novērst patvaļīgās būvniecības radītās sekas ir nekustamā īpašuma īpašnieka pienākums. Līdz ar to, ja ir nopirkts tāds nekustamais īpašums, kurā iepriekšējais īpašnieks ir veicis patvaļīgu būvniecību, tad tās sekas jānovērš jaunajam nekustamā īpašuma īpašniekam.

Pamatojums:

 

Būvniecības likuma 19.panta otrā daļa noteic, ja uz zemes gabala atrodas vai tiek būvēta zemes īpašniekam piederoša būve, par būvdarbu uzsākšanu vai veikšanu bez būvatļaujas vai pirms tam, kad būvatļaujā, apliecinājuma kartē vai paskaidrojuma rakstā izdarīta atzīme par attiecīgo nosacījumu izpildi, ja attiecīgie lēmumi būvniecības uzsākšanai nepieciešami, atbild zemes īpašnieks. Savukārt Būvniecības likuma 19.panta trešā daļa noteic, ja uz zemes gabala atrodas vai tiek būvēta citai personai piederoša būve, par būvdarbu uzsākšanu vai veikšanu bez būvatļaujas vai pirms tam, kad būvatļaujā, apliecinājuma kartē vai paskaidrojuma rakstā izdarīta atzīme par attiecīgo nosacījumu izpildi, ja attiecīgie lēmumi būvniecības uzsākšanai nepieciešami, atbild būves īpašnieks. Minētais sasaucas arī ar Civillikuma normām, kas attiecināmas uz īpašnieka atbildību par īpašumam noteiktajām nastām un apgrūtinājumiem. Civillikuma 863.pants noteic, kas bauda vai vēlas baudīt kādas lietas labumus, tam arī jānes ar šo lietu saistītie pienākumi, kā arī trešās personas šai lietai vai tās dēļ taisītie izdevumi. Savukārt Civillikuma 864.pants noteic, ka visas uz lietu gulošās nastas un apgrūtinājumi jānes lietas īpašniekam. Līdz ar to, jaunais īpašnieks, iegādājoties nekustamo īpašumu, ir atbildīgs par īpašumā esošās būves tiesiskumu un tās lietošanas noteikumu ievērošanu.

Papildus informējam, ka saskaņā ar Civillikuma 1084. pantu katram būves īpašniekam, lai aizsargātu sabiedrisko drošību, jātur sava būve tādā stāvoklī, ka no tās nevar rasties kaitējums ne kaimiņiem, ne garāmgājējiem, ne arī tās lietotājiem. Savukārt atbilstoši Būvniecības likuma 9.panta otro daļu un 21.panta ceturto daļu būves īpašniekam jānodrošina būves un tās elementu uzturēšana ekspluatācijas laikā, lai tā atbilstu šā likuma 9.panta otrajā daļā būvei noteiktajām būtiskām prasībām, proti visā ekonomiski pamatotajā ekspluatācijas laikā būvei un tās elementiem jāatbilst šādām būtiskām prasībām: 1) mehāniskā stiprība un stabilitāte; 2) ugunsdrošība; 3) higiēna, nekaitīgums un vides aizsardzība; 4) lietošanas drošība un vides pieejamība; 5) akustika (aizsardzība pret trokšņiem); 6) energoefektivitāte; 7) ilgtspējīga dabas resursu izmantošana.

Vienlaikus norādām, ka Civillikuma 1779.pants noteic, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Līdz ar to, ja jaunais nekustamā īpašuma īpašnieks ticis tīši maldināts, iegādājoties īpašumu, tad jaunajam nekustamā īpašuma īpašniekam ir tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā savu aizskarto interešu aizsardzībai, ja vien konkrētu strīdu ar iepriekšējo nekustamā īpašuma īpašnieku nevar atrisināt savstarpēji vienojoties.

Būvdarbu garantijas termiņš ir nosakāms, vadoties no spēkā esošā tiesiskā regulējuma brīdī, kad tiek parakstīts akts par būves pieņemšanu ekspluatācijā. Līdz ar to jaunie minimālie būvdarbu garantijas termiņi ir attiecināmi arī uz tiem būvdarbu līgumiem, kas noslēgti līdz jaunā būvniecības regulējuma spēkā stāšanās dienai – 2014.gada 1.oktobrim.

Pamatojums:

Būvdarbu garantija ir saistīta ar būves būtiskajām prasībām un tā ir nodalāma no uzstādīto vai iebūvēto iekārtu garantijas, kā arī atsevišķu būvizstrādājumu (piemēram, grīdas segums) garantijas un uzturēšanas pakalpojuma (darbiem). Speciālajos būvnoteikumos atkarībā no būves grupas robežās no diviem līdz pieciem gadiem ir noteikts minimālais būvdarbu garantijas termiņš, kura laikā pasūtītājs var prasīt, lai būvdarbu veicējs par saviem līdzekļiem novērš būvdarbu defektus, kas atklājušies pēc būves pieņemšanas ekspluatācijā. 

Jaunais būvniecības regulējums nav paredzējis pārejas noteikumus jaunajiem būvdarbu garantijas termiņiem, tāpēc tie ir attiecināmi arī līdz 2014.gada 1.oktobrim uzsāktiem būvniecības procesiem, neatkarīgi no to stadijas. Civillikuma 1415.pants noteic, ka neatļauta darbība, kuras mērķis ir pretējs likumiem, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu, un tāds darījums nav spēkā. Proti, ja likumdevējs, šī vārda plašākā nozīmē, ir noteicis savādāku regulējumu pēc līguma noslēgšanas, tad pušu vienošanās, kas tam ir pretēja, nav spēkā. 

Būvdarbu garantijas termiņš tiek skaitīts no būves vai tās daļas ekspluatācijā pieņemšanas brīža, nevis no būvdarbu pabeigšanas dienas. Attiecīgi arī pašas garantijas saistības sākas ar attiecīgā akta parakstīšanas brīdi no būvvaldes puses. Līdz ar to saskaņā ar Civillikuma 3.pantu, kas noteic, ka katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies, būvdarbu garantijas minimālais termiņš ir nosakāms, vadoties no spēkā esošā regulējuma attiecīgā akta parakstīšanas brīdī. Līdz ar to būvvalde vai atbilstoši kompetencei Būvniecības valsts kontroles birojs nevar rīkoties pretēji noteiktajam un aktā par būves pieņemšanu ekspluatācijā ierakstīt minimālo būvdarbu garantijas termiņu, kas neatbilst spēkā esošajam regulējumam būves ekspluatācijā pieņemšanas brīdī.

Ministru kabineta 2014.gada 2.septembra noteikumu Nr.529 „Ēku būvnoteikumi” (turpmāk – Ēku būvnoteikumi) 176.punktā noteiktais minimālais būvdarbu garantijas termiņš liedz līdzējiem vienoties par mazāku garantijas termiņu, bet neliedz vienoties par garāku būvdarbu garantijas termiņu. Tādējādi minētajā normā vārdi „ar pasūtītāju saskaņotu termiņu” attiecas uz gadījumu, kad līdzēji ir vienojušies par būvdarbu garantijas termiņu, kas ir garāks par minimālo būvdarbu garantijas termiņu. Šī vienošanās var notikt vienlaikus ar būvdarbu līguma noslēgšanu vai noslēdzot atsevišķu vienošanos (līgumu). Taču tas nemaina to, ka būvdarbu garantija iestājas (rodas) pēc  būvvaldes akta par būves vai tās daļas pieņemšanu ekspluatācijā parakstīšanas.

Vienlaikus norādāms, ka noteiktā būvdarbu garantija un minimālais būvdarbu garantijas termiņš neliedz līdzējiem vienoties par papildus garantijas noteikumiem, piemēram, būvdarbu trūkumu (defektu) novēršanas laikiem u.tml. Tāpat ir nošķirama būvdarbu garantija, kas ir saistīta ar būves būtiskajām prasībām, no uzstādīto vai iebūvēto iekārtu garantijas, kā arī atsevišķu būvizstrādājumu (piemēram, grīdas segums) garantijas un uzturēšanas pakalpojuma (darbiem). Šīs pēdējās garantijas ir aplūkojama atsevišķi un līdzēji var par to brīvi vienoties. Nošķirami ir arī garantiju saistību pastiprinājumi (piemēram, bankas garantija, drošības nauda) un to spēkā esamības termiņi no būvdarbu garantijas termiņiem. Būvdarbu garantijas termiņu izmaiņu ietekme uz pielīgtajiem blakus noteikumiem ir apspriežama pēc atbilstošā līguma noteikumiem.

Publiskās ēkas īpašnieks.

Pamatojums:

Saskaņā ar Būvniecības likuma 21.panta ceturtajā daļā noteikto, būves īpašnieks nodrošina būves un tās elementu uzturēšanu ekspluatācijas laikā, lai būve un tās elementi visā ekonomiski pamatotajā ekspluatācijas laikā atbilstu šādām būtiskām prasībām: mehāniskā stiprība un stabilitāte, ugunsdrošība, higiēna, nekaitīgums un vides aizsardzība, lietošanas drošība un vides pieejamība, akustika (aizsardzība pret trokšņiem), energoefektivitāte un ilgtspējīga dabas resursu izmantošana.

Pašvaldība atbilstoši konkrētajiem apstākļiem pieņem lēmumu par šādas ēkas, kas ir pilnīgi vai daļēji sagruvusi vai ir lietošanai bīstama, sakārtošanu, konservāciju vai nojaukšanu, kā arī var sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu un uzlikt naudas sodu vai piemērot paaugstināto nekustamā īpašuma nodokļa likmi.

Pamatojums:

Ministru kabinetu 2014.gada 19.augusta noteikumu Nr.500 “Vispārīgie būvnoteikumi” (turpmāk – Vispārīgie būvnoteikumi) 158.punkts noteic, kādos gadījumos atkarībā no konkrētiem apstākļiem būves īpašniekam ir pienākums būvi sakārtot, veikt tās konservāciju vai nojaukt. Proti, ja tās stāvoklis neatbilst Būvniecības likuma 9.panta otrajā daļā noteiktajām būtiskajām prasībām attiecībā uz būves lietošanas drošību, mehānisko stiprību un stabilitāti, vai ja būves fasādes un citu ārējo konstrukciju tehniskais stāvoklis vai ārējais izskats neatbilst pilsētvides ainavas vai ainaviski vērtīgās teritorijas prasībām (būve ir vidi degradējoša vai bojā ainavu), kuras ir noteiktas pašvaldības saistošajos noteikumos par namu un to teritoriju un būvju uzturēšanu.

Saskaņā ar Būvniecības likuma 21.panta devīto daļu un Vispārīgo būvnoteikumu 159.punktu pašvaldība pieņem lēmumu jeb izdod administratīvo aktu, ar kuru uzliek par pienākumu pilnīgi vai daļēji sagruvušas vai dzīvībai bīstamā tehniskajā stāvoklī esošas būves īpašniekam sakārtot būvi, veikt būves konservāciju vai nojaukt būvi tādā apjomā, lai tā neradītu bīstamību. Pašvaldības domes lēmumu var pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā viena mēneša laikā no tā paziņošanas dienas.

Iepriekš minētais pašvaldības lēmums (izņemot lēmumu attiecībā uz būvi, kas bojā ainavu) izpildāms nekavējoties. Šo lēmumu apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur to darbību. Ja būves īpašnieks neizpilda prasību par pilnīgi vai daļēji sagruvušas būves savešanu kārtībā, būves konservāciju vai nojaukšanu tādā apjomā, lai tā neradītu bīstamību, pašvaldības dome lemj par administratīvā akta piespiedu izpildi atbilstoši Administratīvā procesa likumam, piemērojot aizvietotājizpildi un citus Administratīvā procesa likumā noteiktos piespiedu izpildes līdzekļus. Ar lēmuma izpildi saistītos izdevumus sedz būves īpašnieks.

Atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 152.panta ceturtajai daļai par tādu būvniecību un būves ekspluatāciju reglamentējošo normatīvo aktu pārkāpšanu, kuru neievērošana var negatīvi ietekmēt būves konstrukciju nestspēju vai noturību, ietaišu, iekārtu un inženierkomunikāciju drošību, — uzliek naudas sodu fiziskajām personām vai valdes loceklim no septiņdesmit līdz tūkstoš četrsimt euro, atņemot valdes loceklim tiesības ieņemt noteiktus amatus komercsabiedrībās vai bez tā.

Vienlaikus informējam, ka saskaņā ar likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” grozījumiem, kuri stājās spēkā 2012.gada 1.janvārī, un likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” pārejas noteikumu 41.punktu pašvaldībām ir piešķirtas tiesības ēkām, kuras klasificētas kā vidi degradējošas būves, piemērot paaugstināto nekustamā īpašuma nodokļa likmi (3%). Savukārt kopš 2014.gada 1.janvāri spēkā ir iepriekšminētā likuma grozījumi, kas nosaka arī to, ka tiek pieļauta valsts aizsargājamo nekustamo kultūras pieminekļu aplikšana ar nekustamā īpašuma nodokli, ja tas netiek uzturēts atbilstoši kultūras pieminekļu aizsardzības prasībām.

Atzinums tiek sūtīts vai/un izsniegts ēkas īpašniekam vai tā pilnvarotajai personai, jo saskaņā ar normatīvajiem aktiem ēkas īpašnieks ir atbildīgs par būves uzturēšanu ekspluatācijas laikā.

Pamatojums:

Par būves uzturēšanu tās ekspluatācijas  laikā  saskaņā  ar  Būvniecības  likuma 21.panta ceturto daļu atbild būves īpašnieks. Proti, būves īpašnieks nodrošina būves un tās elementu uzturēšanu ekspluatācijas laikā, lai tā atbilstu Būvniecības likuma 9.panta otrajā daļā noteiktajām būtiskām prasībām. Saskaņā ar Civillikuma 994.panta pirmajā daļā noteikto par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā. Līdz ar to administratīvā akta adresāts saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 27.panta pirmo un otro daļu ir nosakāms ēkas īpašnieks, kura īpašumtiesības uz ēku ir nostiprinātas zemesgrāmatā. Civillikuma 1084.pants noteic, ka katram būves īpašniekam, lai aizsargātu sabiedrisko drošību, jātur sava būve tādā stāvoklī, ka no tās nevar rasties kaitējums ne kaimiņiem, ne garāmgājējiem, ne arī tās lietotājiem. Atzinums tiek izsniegts ēkas īpašniekam vai tā pilnvarotajai personai, kurai savukārt ir pienākums ar atzinumu iepazīstināt ēkas lietotāju.

Turklāt Birojs norāda, ja administratīvā procesa ietvaros Birojs konstatē, ka uz atzinuma pamata izdotais administratīvais akts var skart ēkas lietotāja/apsaimniekotāja tiesības un tiesiskās intereses, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 28.panta trešajā daļā noteikto, ēkas lietotāju/apsaimniekotāju.

Jā, var lūgt.

Pamatojums:

Saņemot atzinumu par publiskas ēkas ekspluatācijas pārbaudi, ēkas īpašniekam ir tiesības iesniegt Birojam paskaidrojumu par atzinumā norādīto un lūgt noteikt attiecīgu termiņu bīstamības novēršanas vai cita atzinumā ietvertā pienākuma izpildei. Izvērtējot ēkas īpašnieka sniegtos paskaidrojumus, Birojs pieņem Būvniecības likuma 21.panta septītajā daļā noteikto lēmumu, kurā ietver arī termiņu lēmumā uzliktā pienākuma izpildei. Nosakot darbu izpildes termiņu, Birojs ņem vērā ne tikai ēkas īpašnieka sniegto viedokli, bet arī veicamo darbu apjomu.

Gadījumā, ja ēkas īpašnieks Biroja lēmumā norādītajā termiņā nevar veikt uzlikto pienākumu, ēkas īpašnieks var vērsties Birojā ar motivētu lūgumu pagarināt lēmuma izpildes termiņu. 

Būvniecības valsts kontroles birojs (turpmāk - Birojs) savas kompetences ietvaros atbild par publiskas ēkas ekspluatācijas uzraudzību līdz tās atļautās izmantošanas apturēšanai, t.i., līdz brīdim, kad pašvaldība ir pieņēmusi lēmumu par šādas ēkas, kas ir pilnīgi vai daļēji sagruvusi, vai ir lietošanai bīstama sakārtošanu, konservāciju vai nojaukšanu.

Pamatojums:

Nošķirot pašvaldības būvvaldes un Biroja kompetenci, jāņem vērā, ka atbilstoši likuma „Par pašvaldībām” 7.panta otrajā daļā un 15.panta pirmās daļas 14.punktā noteiktajam, būvniecības procesa tiesiskuma nodrošināšana pašvaldības administratīvajā teritorijā ir pašvaldības (atvasinātas publiskās personas) autonomā funkcija, tā šajā jomā darbojas patstāvīgi un pati par to ir atbildīga. Pašvaldība realizē tās autonomu funkciju caur tās būvvaldi (Būvniecības likuma 12.pants), kuras kompetencē ir lemšana par jautājumiem saistībā ar būvniecības procesu. Savukārt Būvniecības likuma 6.¹ pantā noteiktais ir izņēmums no vispārīgā gadījuma un iztulkojams šaurākā nozīmē, un šaubu gadījumā arvien pieņemams, ka jautājums nav Biroja kompetencē. 

Atbilstoši Būvniecības likuma 6.¹ pantam Birojs nodrošina publisku ēku, kurā ir paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem, ekspluatācijas uzraudzību. Savukārt atbilstoši Būvniecības likuma 7.pantam likuma izpildei vietējā pašvaldība nodrošina būvniecības procesa tiesiskumu, kā arī  pieņem lēmumus par turpmāko rīcību ar tās teritorijā esošām būvēm, kuras ir pilnīgi vai daļēji sagruvušas vai nonākušas tādā stāvoklī, ka to lietošana ir bīstama vai tās bojā ainavu. Ministru kabineta 2014.gada 19.augusta noteikumu Nr.500 “Vispārīgie būvnoteikumi” XV nodaļā atbilstoši likumā dotajam deleģējumam ir noteikts tiesiskais ietvars, uz kuru pamata pieņemams lēmums par tādas būves sakārtošanu vai nojaukšanu, kura ir pilnīgi vai daļēji sagruvusi, bīstama vai bojā ainavu. Attiecīgi esošais būvniecības regulējums jau nosaka, ka pašvaldība ir tā institūcija, kas pieņem lēmumus par turpmāko rīcību ar tās teritorijā esošām būvēm, kuras ir pilnīgi vai daļēji sagruvušas vai nonākušas tādā stāvoklī, ka to lietošana ir bīstama vai tās bojā ainavu, kā arī kontrolē to izpildi. Tādējādi, ja publiska ēka, kurā ir paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem, ir nodota ekspluatācijā, bet netiek izmantota atbilstoši projektētai funkcijai, tās ekspluatācijas uzraudzību veic Birojs līdz brīdim, kad šādu ēku pašvaldība atbilstoši būvniecību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem ir atzinusi par graustu (tā ir pilnīgi vai daļēji sagruvusi vai tādā stāvoklī, ka tās lietošana ir bīstama vai bojā ainavu) un pieņēmusi lēmumu par tās sakārtošanu, konservāciju vai nojaukšanu.