Kas notiek, kad projekts iegūst "jaunu autoru"?
Autortiesību jautājumi inženiertehniskajā praksē kļūst arvien aktuālāki. Nereti būvprojekta izstrādes gaitā mainās tajā iesaistītie speciālisti, un rezultātā projektētāja izstrādātais risinājums var tikt atkārtoti izmantots, citai personai to uzdodot par savu. Tas var izpausties, piemēram, kā rasējumu tieša kopēšana un minimālu izmaiņu veikšana jau izstrādātā būvprojektā, nomainot vien rakstlaukumu un norādot citu autoru, vienlaikus saglabājot iepriekšējā projektētāja izstrādātā inženiertehniskā risinājuma grafisko un rakstisko attēlojumu.
Šādās situācijās var tikt aizskarti taisnīguma principi, izjaucot līdzsvaru starp būvspeciālista profesionālo ētiku, līgumiskajām attiecībām un autortiesību aizsardzību. No vienas puses, projektētāja pieņemtie inženiertehniskie lēmumi lielā mērā balstās normatīvo aktu un projektēšanas standartu prasībās, kas ierobežo radošās izvēles iespējas. No otras puses, konkrēta risinājuma tehniskais saturs un jo īpaši tā grafiskais noformējums neizbēgami ietver individuālas izvēles un radošās darbības elementus.
Tiesu praksē robeža starp tehniskā risinājuma atbilstību normatīvajām prasībām un tā izstrādes radošo komponenti ir būtisks strīdu priekšmets. Tiesu nolēmumi sniedz nozīmīgas atziņas par projektētāja tiesību aizsardzību, pasūtītāja rīcības iespējām un ar būvniecības procesu saistītajiem riskiem. Šis raksts rosina diskusiju par līdzsvaru starp tehnisko regulējumu, būvspeciālista profesionālo atbildību un autortiesību aizsardzību būvniecības nozarē.
Vai katrs būvprojekts ir autordarbs?
Saskaņā ar Autortiesību likuma 4. panta pirmās daļas 10. punktu par autortiesību objektiem tiek atzīti projekti, būvju risinājumi un citi arhitektūras darbi. Šāds regulējums apliecina, ka arī inženiertehniskās jaunrades rezultāti noteiktos gadījumos var baudīt autortiesību aizsardzību.
Latvijas tiesu praksē ir atzīts, ka būvprojekti un tajos ietvertie inženiertehniskie risinājumi var tikt uzskatīti par autortiesību objektiem tikai tad, ja tie atbilst radošās jaunrades kritērijam. Autortiesību likums aizsargā nevis jebkuru tehnisku rezultātu, bet gan autora radošās darbības rezultātu.
Vienlaikus judikatūrā konsekventi uzsvērts, ka:
autortiesību aizsardzība nav attiecināma uz tehniskiem risinājumiem, kuru saturu nosaka normatīvo aktu prasības, tehniskie standarti vai projektēšanas uzdevums;
būvprojekts var netikt atzīts par aizsargājamu autordarbu, ja tā izstrādes procesu būtiski ierobežo tehniskās prasības un standarti, kas būtiski sašaurina autora radošās izvēles iespējas.
Tādējādi autortiesību aizsardzība inženiertehniskajā praksē nav pašsaprotama. Lai konstatētu autortiesību esamību, nepieciešams identificēt autora individuālu un radošu ieguldījumu, kas pārsniedz vien tehnisku vai normatīvo prasību izpildi.
Šāda pieeja nav raksturīga tikai Latvijas tiesību sistēmai. Arī Eiropas Savienības Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka darbs ir aizsargājams vienīgi tad, ja tas ir autora paša intelektuālās jaunrades rezultāts, kas atspoguļo viņa brīvas un radošas izvēles. Savukārt elementi, kuru formu vai saturu pilnībā nosaka to tehniskā funkcija, šim kritērijam neatbilst un līdz ar to nevar baudīt autortiesību aizsardzību.
Līdzīgs princips, proti, ka autortiesības aizsargā darba izteiksmes formu, nevis tajā ietverto ideju, metodi vai tehnisko risinājumu, ir nostiprināts arī starptautiskajos tiesību aktos, tostarp Līguma par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS) 9. panta 2. punktā.
Cik līdzīgs drīkst būt cits būvprojekts?
Tiesu praksē nereti tiek konstatēta būtiska līdzība starp dažādu būvprojektu datnēm, tostarp līniju, simbolu, teksta elementu un tehnisko risinājumu izvietojumā.
Tomēr tiesu nolēmumos tiek uzsvērts, ka:
līdzība pati par sevi vēl nepierāda autortiesību pārkāpumu;
līdzība var būt objektīvi izskaidrojama ar identisku projektēšanas uzdevumu, normatīvajām prasībām un tehniskajiem nosacījumiem, kas nosaka līdzīga rezultāta sasniegšanu;
autortiesību pārkāpuma konstatēšanai nepieciešami pietiekami pierādījumi par prettiesisku rīcību, kā arī konkrētas personas iesaisti šādas rīcības īstenošanā.
Tādējādi pierādīšanas pienākumam šāda veida strīdos ir īpaši nozīmīga, nereti pat izšķiroša loma.
Vienlaikus jāatzīmē, ka Latvijas tiesu praksē līdz šim galvenokārt ir vērtēta būvprojektu un inženiertehnisko risinājumu satura līdzība, savukārt jautājums par autortiesību pārkāpumu, analizējot tieši grafiskās izteiksmes formas identiskumu vai būtisku līdzību, pagaidām ir aplūkots salīdzinoši ierobežoti. Šāds aspekts varētu kļūt arvien aktuālāks, attīstoties digitālās projektēšanas rīkiem un pieaugot būvprojektu elektroniskai apritei.
Kam pieder būvprojekts pēc tā nodošanas pasūtītājam?
Mūsdienu tiesu praksē īpaša nozīme tiek piešķirta līguma noteikumiem, kas regulē autortiesības un būvprojekta dokumentācijas izmantošanu. Ja līgumā ir nepārprotami noteikts, ka projektēšanas rezultātā radītā dokumentācija pāriet pasūtītāja īpašumā un tās izmantošana vai nodošana trešajām personām ir atļauta, tas var būtiski ietekmēt autora iespējas atsaukties uz autortiesību aizsardzību.
Vienlaikus jāņem vērā, ka:
autortiesību jautājumu neregulēšana līgumā rada būtiskus interpretācijas riskus un var kļūt par pamatu strīdiem par pušu tiesībām un pienākumiem;
darba tiesisko attiecību ietvaros izstrādāta būvprojekta autors parasti saglabā savas personiskās autortiesības, ciktāl normatīvie akti vai pušu vienošanās nenosaka citādi.
Praksē tas nozīmē, ka strīdos par būvprojekta izmantošanu, pārstrādi vai nodošanu citām personām izšķiroša nozīme nereti ir tieši līguma saturam un tajā ietvertajam autortiesību regulējumam. Līdz ar to skaidri un nepārprotami līguma noteikumi ir viens no būtiskākajiem instrumentiem potenciālu konfliktu novēršanai.
Kad pārkāpumu vairs nav iespējams izlabot?
Tiesu praksē tiek norādīts arī uz būtiskiem procesuāliem un praktiskiem ierobežojumiem, kurus būvniecības nozarē nav iespējams ignorēt:
pēc būvprojekta vai tā daļas realizācijas dabā būtisku izmaiņu veikšana attiecīgajā būvprojekta dokumentācijā bieži vien vairs nav praktiski iespējama, jo tiktu zudusi dokumentācijas saikne ar faktiski izbūvēto objektu;
būvniecības process ir pakļauts detalizētam administratīvi tiesiskam regulējumam, un civiltiesisks spriedums pats par sevi nevar grozīt normatīvajos aktos noteiktās būvniecības procedūras.
Tas nozīmē, ka pat gadījumos, kad tiek konstatētas autortiesību pārkāpuma pazīmes, pārkāpuma seku novēršana praksē var izrādīties apgrūtināta vai pat nelietderīga. Piemēram, prasība pārstrādāt būvprojekta dokumentāciju, mainot inženiertehnisko risinājumu saturu vai to grafisko noformējumu, var zaudēt praktisko nozīmi situācijā, kad projektētajai būvei jau ir uzsākta būvniecība un saņemti visi nepieciešamie saskaņojumi un administratīvie lēmumi.
Tādējādi šādos strīdos būtiska nozīme ir ne tikai autortiesību pārkāpuma fakta konstatēšanai, bet arī izvērtējumam par tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektivitāti un to faktiskās īstenošanas iespējām būvniecības procesa konkrētajā stadijā.
Tiesu prakses atziņas nozares profesionāļiem
Apkopojot līdzšinējās tiesu prakses atziņas, var izdalīt vairākus būtiskus secinājumus, kas inženieriem, kuru profesionālā darbība saistīta ar jaunradi un individuālu tehnisko risinājumu izstrādi, var šķist negaidīti vai pat zināmā mērā nepatīkami:
būvprojekts pats par sevi ne vienmēr ir uzskatāms par autortiesību objektu; izšķirošais kritērijs ir autora individuālais un radošais ieguldījums;
normatīvo aktu, standartu un tehnisko prasību ievērošana bieži vien noved pie līdzīgu vai pat identisku tipveida risinājumu izstrādes, kas ne vienmēr ir kvalificējami kā autortiesību aizsardzības objekti;
līdzība starp būvprojektiem pati par sevi neliecina par autortiesību pārkāpumu, jo tā var būt objektīvu tehnisku un funkcionālu prasību rezultāts;
autortiesību pārkāpuma konstatēšanai nepieciešami konkrēti un pietiekami pierādījumi par prettiesisku rīcību;
līguma noteikumiem ir būtiska nozīme būvprojekta dokumentācijas un tajā ietverto tehnisko risinājumu izmantošanas tiesību noteikšanā, kā arī autortiesību strīdu izšķiršanā.
Šīs atziņas apliecina, ka būvniecības nozarē autortiesību aizsardzība nav vērtējama atrauti no tehniskā regulējuma, konkrētajiem projekta apstākļiem un līgumiskajām attiecībām. Katrā gadījumā nepieciešams individuāli izvērtēt autora radošā ieguldījuma esamību, kā arī līdzsvaru starp autortiesību aizsardzību un būvniecības procesa objektīvajām prasībām.
No autorības līdz atbildībai: riski, par kuriem runā reti
Tiesu prakse izgaismo arī vairākus būtiskus riskus, kas saistīti ar autortiesību aizsardzību un būvspeciālista profesionālo atbildību:
projektētāja nomaiņas risks - pasūtītājs var turpināt izmantot jau izstrādātu būvprojektu, tā turpmākajai izstrādei piesaistot citu projektētāju;
kontroles zudums pār tehniskajiem risinājumiem - sākotnējais autors var zaudēt iespēju ietekmēt būvprojekta turpmāko attīstību un pārliecināties, vai veiktās izmaiņas vai risinājumu detalizācija atbilst normatīvo aktu, standartu un tehnisko noteikumu prasībām;
atbildības robežu neskaidrība - būvprojektā var tikt veiktas izmaiņas bez sākotnējā autora iesaistes, radot neskaidrības par profesionālās atbildības sadalījumu un iespējamiem riskiem.
Īpaši nozīmīgs ir risks, ka pasūtītājs var izmantot būvprojekta ietvaros izstrādātos risinājumus situācijās, kad sākotnējais projektētājs atsakās veikt izmaiņas, kuras, viņaprāt, ir pretrunā normatīvo aktu vai tehnisko noteikumu prasībām. Šādos gadījumos var tikt piesaistīts cits projektētājs, saglabājot būtisku daļu no sākotnēji izstrādātā projekta. Rezultātā sākotnējais autors var zaudēt ne vien iespēju kontrolēt projekta turpmāko attīstību, bet arī ietekmi uz to, kā tiek izmantoti viņa izstrādātie risinājumi un ar tiem saistītā profesionālā reputācija.
Tādējādi autortiesību un profesionālās atbildības jautājumi būvniecības nozarē ir cieši savstarpēji saistīti, jo autora kontroles zaudēšana pār projekta turpmāko attīstību var radīt ne tikai mantisko vai personisko tiesību aizskārumu, bet arī profesionālās atbildības un reputācijas riskus.
Kur beidzas mācīšanās un sākas kopēšana?
Praksē viens no biežāk pārprastajiem jautājumiem ir robežas noteikšana starp iedvesmošanos no cita projektētāja darba un tā neatļautu kopēšanu. Par iespējamu autortiesību pārkāpumu var tikt uzskatīta cita būvspeciālista izstrādātu risinājumu tieša pārņemšana, piemēram, CAD rasējumos attēloto konstruktīvo mezglu, grafiskā noformējuma, apzīmējumu sistēmas vai citu individuālu izteiksmes elementu kopēšana.
Vienlaikus profesionālajā praksē nav nekas neparasts analizēt citu projektētāju izstrādātos risinājumus un izmantot tos kā iedvesmas avotu savā darbā. Šāda pieeja veicina profesionālo izaugsmi un labās prakses pārņemšanu. Tomēr būtiski ir nošķirt idejas un risinājumu principus no to konkrētās grafiskās vai tekstuālās izpausmes. Godprātīga pieeja paredz risinājumu patstāvīgu izstrādi, izmantojot savas veidnes, noformējuma standartus un darba metodes, kā arī pašam sagatavojot rasējumus un tekstuālo dokumentāciju. Citiem vārdiem sakot, no citu projektu pieredzes drīkst smelties idejas un tehniskos principus, taču nedrīkst pārņemt to konkrēto izpausmes formu.
Šāds nošķīrums starp ideju un tās izteiksmes formu ir viens no autortiesību sistēmas pamatprincipiem, kas atzīts gan starptautiskajā, gan nacionālajā tiesību praksē. Piemēram, Vācijas Autortiesību likums (Urheberrechtsgesetz) par aizsargājamiem darbiem atzīst arī zinātniska un tehniska rakstura attēlojumus, tostarp rasējumus, plānus, skices, kartes un tabulas. Tas var attiekties arī uz CAD vidē izstrādātiem tehniskiem rasējumiem. Vienlaikus vācu tiesību doktrīnā ir skaidri nostiprināts princips, ka autortiesību aizsardzība attiecas uz konkrēto attēlojuma formu, piemēram, līniju izkārtojumu, grafiskajiem apzīmējumiem un kompozīciju, nevis uz rasējumā ietverto tehnisko ideju, konstrukcijas principu vai funkcionālo risinājumu.
Līdzīga pieeja ir nostiprināta arī Amerikas Savienoto Valstu tiesību praksē. Izskatot strīdu par rūpnieciskās vadības sistēmas tehniskajiem rasējumiem, ASV Sestā apgabala apelācijas tiesa lietā RJ Control Consultants v. Multiject atzina, ka rasējumos attēlotā tehniskā risinājuma izmantošana iekārtas izgatavošanai ir vērtējama patenttiesību, nevis autortiesību aspektā. Tiesa uzsvēra, ka autortiesības aizsargā pašu rasējumu kā darbu, nevis tajā atspoguļoto tehnisko risinājumu.
Praksē ir pazīstama arī metode, kas ļauj tiesiski balstīties uz cita paveikto darbu, vienlaikus izvairoties no tā tiešas kopēšanas. Tā ir tā dēvētā „tīrās telpas” metode (clean room design). Šī pieeja kļuva plaši pazīstama datortehnikas nozarē jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Tās ietvaros viena speciālistu grupa analizē esošu risinājumu un sagatavo tā funkcionālo aprakstu, savukārt cita grupa, kurai nav pieejams oriģinālais darbs, pēc šī apraksta patstāvīgi izstrādā jaunu un funkcionāli līdzvērtīgu risinājumu. Līdzīgu principu iespējams piemērot arī ēku un inženierbūvju projektēšanā: tehniskās prasības, funkcionalitāti un pamatidejas var pārņemt, taču konkrētie grafiskie un tekstuālie risinājumi katram projektētājam jāizstrādā patstāvīgi.
Projekta pārņemšana bez autortiesību pārkāpuma
No tiešas kopēšanas jānošķir cits praksē bieži sastopams un Latvijas tiesiskajā regulējumā pieļaujams gadījums - būvprojekta pārņemšana viena un tā paša objekta ietvaros.
Ja pasūtītājs ir izpildījis savas finansiālās saistības pret iepriekšējo projektētāju, nākamajam projektētājam var būt tiesiski pieļaujams pārņemt jau izstrādātos rasējumus un dokumentus un uzņemties par tiem pilnu profesionālo atbildību. Tas īpaši raksturīgs situācijās, kad tiek pārņemts nepabeigts projekts kādā no projektēšanas stadijām vai kad cita persona turpina iepriekšējā stadijā izstrādāto risinājumu detalizāciju nākamajā būvprojekta izstrādes posmā.
Izšķirošais kritērijs šādos gadījumos ir būvobjekta identitāte. Cita projektētāja izstrādātu rasējumu un tekstu izmantošana var būt pieļaujama vienas un tās pašas būves un ieceres ietvaros, taču ne cita, ar sākotnējo projektu nesaistīta objekta projektēšanai.
Šai robežai ir būtiska nozīme arī no profesionālās atbildības viedokļa. Pārņemot projektu tā paša objekta ietvaros, jaunais projektētājs uzņemas atbildību par pārņemtajiem risinājumiem tādā pašā apjomā, kā tad, ja tie būtu izstrādāti paša spēkiem. Savukārt esošu risinājumu izmantošana citā, ar sākotnējo objektu nesaistītā projektā šādu atbildības pēctecību nenodrošina un var radīt gan autortiesību, gan profesionālās atbildības jautājumus.
Līdzīga pieeja vērojama arī ārvalstu tiesu praksē. Piemēram, ASV lietā Cornice & Rose International v. Four Keys apelācijas tiesa atzina, ka jauna projektētāja piesaiste nepabeigta objekta pabeigšanai pati par sevi nav uzskatāma par autortiesību pārkāpumu, ja objekts tiek pabeigts ar jaunā projektētāja patstāvīgi izstrādātiem risinājumiem. Arī šajā gadījumā izšķiroša nozīme bija tam, ka tika turpināta viena un tā pati būvniecības iecere, nevis izmantoti esošie risinājumi cita objekta vajadzībām.
Kāpēc autoruzraudzību nevajadzētu jaukt ar autortiesībām?
Praksē, īpaši arhitektūras jomā, nereti tiek jaukti divi atšķirīgi tiesiskie institūti – autortiesības un autoruzraudzība. Autoruzraudzības mērķis ir sekot būvprojekta īstenošanai būvlaukumā, savlaicīgi identificēt iespējamās atkāpes no projektētajiem risinājumiem un nepieciešamības gadījumā rosināt to novēršanu. Tās galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai būve tiktu realizēta atbilstoši būvprojektam un tajā paredzētajiem tehniskajiem risinājumiem.
Autoruzraudzība nav paredzēta autora autortiesību aizsardzībai. Gluži pretēji, autoruzraudzības procesā būvniecības dalībnieki vēršas pie projekta autora, lai saskaņotu izmaiņas, kuras konkrētajos apstākļos uzskata par tehniski vai ekonomiski pamatotām. Šādās situācijās autora tiesības netiek apdraudētas, jo izmaiņu nepieciešamība tiek apspriesta un izvērtēta atklātā procesā.
Tomēr praksē šie jēdzieni nereti tiek sajaukti. Piemēram, autoruzraugs var iebilst pret būvdarbu veicēja piedāvājumu izmantot alternatīvus materiālus, atteikumu pamatojot ar autortiesību aizsardzības nepieciešamību vai projektā ietverto risinājumu unikalitāti. Šāda argumentācija ne vienmēr ir pamatota. Ja piedāvātā izmaiņa nepasliktina būves kvalitāti, neapdraud būtisko prasību izpildi un nav pretrunā piemērojamo tehnisko noteikumu prasībām, alternatīva materiāla vai izstrādājuma izmantošana principā būtu pieļaujama.
Lēmumam nesaskaņot materiāla nomaiņu, piemēram, logu stiklojumu, ķieģeļus vai fasādes apdares paneļus, būtu jābalstās uz konkrētiem tehniskiem argumentiem. Būtu jāpierāda, ka plānotās izmaiņas var radīt risku nesasniegt projektā paredzētos un būvniecības ieceres saskaņošanas procesā apstiprinātos rādītājus, piemēram, energoefektivitātes, ugunsdrošības, ilgmūžības vai citus būtiskus kvalitātes parametrus. Plašākā nozīmē runa ir par pienākumu nodrošināt to rezultātu, kuru projektētājs un pasūtītājs sākotnēji apņēmušies sasniegt.
Tieši tādēļ būvprojektā ir būtiski precīzi un izsmeļoši definēt materiālu un izstrādājumu tehniskās īpašības, kas nosaka plānoto kvalitātes līmeni, nevis aprobežoties tikai ar konkrēta ražotāja vai produkta nosaukuma norādīšanu. Nepieciešamie parametri parasti ir noteikti attiecīgajos produktu standartos un tehniskajās specifikācijās. Prakse liecina, ka tieši nepietiekami precīzi formulētas prasības nereti kļūst par konflikta cēloni, kad projektētājs, nespējot pamatot atteikumu ar tehniskiem argumentiem, mēģina atsaukties uz autortiesību aizsardzību.
Nošķīrums starp autoruzraudzību un autortiesībām ir atzīts arī starptautiskajā praksē. Autora tiesības ietekmēt sava darba turpmāko izmantošanu jeb tā sauktās morālās tiesības parasti tiek interpretētas ievērojami šaurāk attiecībā uz funkcionāliem un tehniska rakstura darbiem nekā attiecībā uz mākslas darbiem. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs morālo tiesību aizsardzība netiek tieši attiecināta uz tehniskajiem rasējumiem, savukārt arī tajās valstīs, kur arhitektiem piešķirtas plašākas tiesības aizsargāt sava darba integritāti, normatīvais regulējums parasti pieļauj praktiski un tehniski pamatotas izmaiņas būvē vai būvprojektā.
Galvenais secinājums
Autortiesību aizsardzība inženiertehniskajā praksē ir sarežģīts un daudzšķautņains jautājums, kurā būtiska nozīme ir radošās jaunrades kritērijam, līgumiskajām attiecībām un pierādījumiem par iespējamu prettiesisku rīcību. Līdzšinējā Latvijas tiesu prakse apliecina, ka ar būvprojektu līdzību vien nepietiek, lai konstatētu autortiesību pārkāpumu. Vienlaikus tā uzsver nepieciešamību rūpīgi regulēt autortiesību jautājumus līgumos un apzināt riskus, kas saistīti ar būvprojekta turpmāku izmantošanu, pārstrādi un nodošanu citām personām.
Vienlaikus skaidri jānošķir:
godprātīga ideju un tehnisko principu pārņemšana no cita autora darba un šo risinājumu tieša kopēšana;
pieļaujama projekta pārņemšana un turpināšana viena un tā paša objekta ietvaros un rasējumu vai citu projekta elementu izmantošana citā, ar sākotnējo projektu nesaistītā objektā;
autortiesību aizsardzība un autoruzraudzība kā divi atšķirīgi tiesiski un profesionāli instrumenti.
Ja profesionāli izstrādātu tehnisko risinājumu grafiskais noformējums un dokumentācija var tikt pārņemti un izmantoti bez sākotnējā autora piekrišanas, tas potenciāli samazina motivāciju ieguldīt papildu laiku un resursus kvalitatīvu un inovatīvu risinājumu izstrādē. Vienlaikus tas var negatīvi ietekmēt arī godīgu konkurenci nozarē, jo esoša darba pārņemšana nereti prasa ievērojami mazāku ieguldījumu nekā pilnīgi jauna risinājuma izstrāde.
Līdz ar to atklāts paliek plašāks jautājums: vai pašreizējais regulējums un tā piemērošanas prakse nodrošina pietiekamu līdzsvaru starp projektētājam uzlikto profesionālo atbildību un viņa darba tiesisko aizsardzību. Šis jautājums pārsniedz atsevišķu tiesvedību robežas un pelna plašāku profesionāļu, nozaru organizāciju un likumdevēja uzmanību, īpaši attiecībā uz tehnisko rasējumu grafiskajiem risinājumiem un citiem būvprojektu individuālajiem izteiksmes elementiem.