Atziņas par koģenerācijas elektrostacijas atbilstību normatīvajos aktos noteiktajai definīcijai, elektrostacijas pieņemšanu ekspluatācijā, tostarp vienlaicīgu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanas uzsākšanu noteiktajā termiņā kā būtisku kritēriju obligātā iepirkuma atbalsta saņemšanai, tiek vērtētas administratīvajā lietā Nr. A420184618 (Kasācijas instances nolēmums tiesu e-pakalpojumu vietnē atrodams [ECLI:LV:AT:2023:0515.A420184618.14.L].
Īss apstākļu izklāsts:
Pieteicējai atceltas obligātā iepirkuma tiesības, ņemot vērā, ka Pieteicēja nav savlaicīgi noslēgusi elektrostacijas būvniecības procesu, nenododot elektrostaciju ekspluatācijā, un nav uzsākusi vienlaicīgu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu vienotā tehnoloģiskā koģenerācijas procesā sākotnēji noteiktajā termiņā, Proti, elektrostacijas objekts atzīts par neatbilstošu Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" (turpmāk – noteikumi Nr. 221) 2.1. un 2.2. apakšpunkta nosacījumiem.
Ņemot vērā savlaicīgu noteikto prasību neizpildi un pamatojoties uz Noteikumu Nr. 221 35.11. apakšpunktu, attiecībā uz Pieteicēju pieņemts lēmums par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu, kuru pirmās un otrās instances tiesas atstājušas negrozītus, Senātam atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību un vienlaikus noraidot paustos iebildumus par Noteikumu Nr. 221 35.1 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmei.
Senāta nolēmumā uzsvērts, ka Pieteicēja nepamatoti pielīdzinājusi pirms elektrostacijas nodošanas ekspluatācijā veikto tehnoloģisko iekārtu pārbaudi elektroenerģijas ražošanas procesam, proti, nav pamatots Pieteicējas viedoklis, ka minētā atļauja uzskatāma par atbilstošu dokumentu, kas apliecina noteiktajā termiņā elektrostacijā uzsāktu vienotu elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu. Senātam atzīstot, ka savlaicīgi netika nodrošināta siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošana vienotā tehnoloģiskā koģenerācijas procesā, kas atbilstu tiesību normās noteiktajiem lietderības kritērijiem, secināts, ka, ņemot vērā Ekonomikas ministrijas sākotnējā lēmumā noteikto nosacījumu neizpildi, nav uzsākta elektroenerģijas ražošana koģenerācijā noteiktajā termiņā, kas pēc būtības ir pamats sākotnēji izsniegtās atļaujas un obligātā iepirkuma tiesību atcelšanai.
Turklāt, atbilstoši Senāta nolēmumos jau nostiprinātajai judikatūrai, elektroenerģijas ražošana koģenerācijā ir iespējama vienīgi tādā elektrostacijā, kuras būvniecības process ir tiesiskā veidā noslēdzies, nododot objektu ekspluatācijā.
Senāta ieskatā noraidāmi Pieteicējas iebildumi par to, ka Noteikumu Nr. 221 ietvars vairākkārt grozīts, būtiski mainoties normatīvo aktu interpretācijai un piemērošanai. Šajā sakarā Senāts uzsvēris, ka iestādei ar likumdevēja līdzdalību ir pienākums mainīt jau iestrādātu praksi, ja iepriekš īstenotā prakse konkrētā tiesību jomā bijusi balstīta uz neprecīzu tiesību normu interpretāciju, tādējādi novēršot prettiesisku situāciju nākotnē. Respektīvi, iestādes iepriekšējā prakse, balstoties uz pašu komersantu sniegto informāciju, nedod komersantiem konkrētu apsolījumu un nerada ilgstoši neierobežotu tiesisko paļāvību. Iepriekš minētais ir konsekventi nostiprināts Senāta jau iepriekš pieņemtos un pamatotos nolēmumos.
Senāts vērsis uzmanību, ka Noteikumu Nr. 221 35.1 punkts, kas paredz iestādes tiesības mēneša laikā pieņemt lēmumu, ar kuru tiek atceltas komersantam piešķirtās tiesības pārdot koģenerācijā saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, ir vērsts uz nepamatota atbalsta izmaksas pēc iespējas ātrāku apturēšanu. Proti, minētā tiesību norma nav iztulkojama, ja mēneša laikā no nosacījuma neizpildes lēmums par tiesību piešķiršanu nav atcelts, tad komersants ir ieguvis neierobežotas un pastāvīgas tiesības saražotās elektroenerģijas pārdošanai obligātā iepirkuma ietvaros. Respektīvi, norma nav vērsta uz tādas personas aizsardzību, kura neievēro izdotās atļaujas nosacījumus.
Papildus uzsvērts, ka Pieteicēja nav savlaicīgi nodrošinājusi prasības par vienlaicīgu siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanu vienotā koģenerācijas procesā, kas atbilstu tiesību normās noteiktajiem lietderības kritērijiem, kā tas vairākkārt atzīts Senāta nolēmumos jau nostiprinātajai judikatūrai. Senāta ieskatā izskatāmajā gadījumā konstatētais ir tipisks noteikumu Nr. 221 35.1 punkta piemērošanas gadījums, pēc lietas faktisko apstākļu izvērtējuma neatzīstot gadījumu par netipisku.
Tostarp Senāts ir izvērtējis gan apelācijas instancē, gan arī kasācijas ietvaros iesniegto lūgumu par Noteikumu Nr. 221 35.1 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmei, kas Senāta ieskatā nerada šaubas par apgabaltiesas veikto secinājumu pamatotību.
Vienlaikus Senāta ieskatā par noraidāmu uzskatāms paustais uzskats, ka izskatāmajā lietā nav piemērojamas Senāta izteiktās atziņas līdzīga satura lietās, atzīstot, ka apgabaltiesai bija pamats atsaukties uz Senāta nolēmumiem, jo gan šajos Senāta nolēmumos, gan izskatāmajā gadījumā ir līdzīgi faktiskie un tiesiskie apstākļi, proti, Ekonomikas ministrijas noteiktajā termiņā nebija uzbūvēta darboties spējīga koģenerācijas elektrostacija Noteikumu Nr. 221 izpratnē.
K. Mūrnieks